Principi laikam tās pašas mūsu dzīves vērtības vien būs.
Ja cilvēkam dzīves laikā vērtības nemainās nu ni par gramu, tad viņš jau 30 gados kļūst neelastīgs, 40 - iesīkstējis un smags priekš apkārtējiem, bet 50 - vienkārši vairs vērā neņemams.
Tās vērtības, kuras traucē mums dzīvot, ir jāmaina, un kurš to neredz, ir vienkārši muļķis.
Ko tur var darīt? NEKO!
Es sen jau vairs nepārdzīvoju par cilvēkiem, kuri iekrampējušies savās 20 - 30 gadu vecās lietās, sapotu, ka viņus vairs NEVAR mainīt. Nākas uztvert kā ir. Bet es labprātāk no viņiem izvairos, necenšoties kaut ko iestāstīt.
Īstenībā viņi ļoti labi saprot, ka iet uz grunti, bet pārkārtoties, pieņemt vai meklēt kaut ko jaunu - slinkums. Turklāt pamoralizēt vēl var pēdējiem spēkiem, krītot uz nerviem citiem...
Te varētu būt iesākums tēmai par mūžīgo jaunību kā pretstatu principiālismam...