Daļēji varu piekrist rakstā izteiktajām domām. Piemēram, tam, ka vecākais bērns bieži ir nopietnāks par jaunākajiem. No viņa tiek prasīta lielāka atbildība, tiek "plūkts aiz ausīm"gan par saviem, gan "sīko" nedarbiem, kā arī ne reti saņem krietni mazāk pozitīvas uzmanības un mīlestības. Bet ne vienmēr un visās ģimenēs. Zinu ģimeni, kurā ir divas māsas, un tieši vecākā ir "dullāka’, uz stiķiem un niķiem parauta. Tas ir atkarīgs gan no bērna iedzimtā temperamenta, gan vecāku audzināšanas.
Man personīgi ir 2 māsas un brālis. Esmu pati sirmākā. Balstoties uz rakstu, sanāk, ka man visideālākais partneris būtu vīrietis, kurš ir audzis kā jaunākais bērns ģimenē. Kas attiecas uz vieglprātības piešprici, jāatzīst, ka tā dažkārt nenāktu par ļaunu. Bet man nekad nav bijusi vēlme uzņemties atbildību un vadību vīrieša vietā. No stumdāmiem un bikstāmiem vīriešiem es vēlos atrasties miljons kilometru attālumā. Tā kā viss nav tik viennozīmīgi, kā rakstā pausts.
0
0