..ja suns sakož kādu... vainīgs ir tikai un vienīgi tā saimnieks, nevis suns!!

Kaķim tak pieklājas dīvānā pagulšņāt. Pamurrāt pie auss, kur vēl labāku aizmigšanu.

Sīkie sunīšī arī ir suņi. Man nesen viens tāds gandrīz rokā ieķēra, knapi paguvu atraut. Ienāca man kliente ar sunīti padusē, tāds pūkains un smuks, biju iedomājusies, ka var paglaudīt, bet tur tāds Sargs pamodās. Skandāls pa visu salonu.

Bet, kāpēc jādzēš texti !? Lai taču cilvēki izpaužas...

Viena tāda mīļotāja man katru dienu pretī sēž Tad nu es katru dienu deviņas reizes ( jo tik draudzeņu ) uzzinu, ka MUMS šodien vemšana, MUMS ne tā nofrizēja ķepas, MUMS aste savēlusies, MUMS spalva paliek no baltas uz rozā, kas liecina par vitamīnu trūkumu, MUMS mocis pārbrauca pāri, MUMS utt, utt, utt...

Un kur nu vēl tā dispečerēšana, kurš no radiem kuro reizi ies izvest ārā pamīzināt... Ui...

versija... varbūt, labi, ka viena. Ja būtu vairākas, tad saruna būtu nebeidzama.

Re, ku forši Tautā parunāties Līdz šim nemaz neapjautu savu laimi un paveikšanos...

Principā negribu māju. Bet patīk suņkas. Kāpēc lai neturētu dzīvoklī suni, protams, attiecīga lieluma, ja regulāri to izlaižu laukā un tā... ? Iemesls pašai ārā iziet... Gultā nelaižu, bet tak pamanās reizēm...

Es neesmu dzīvnieku nīdēja, bet uzskatu, ka kaķu un sunu turēšana dzīvokļos ir šo dzīvnieku mocīšana...
ja privātā māja - tad jā... ir sēta riņķī un dzīvniekiem ir, kur izskrieties...

Tikko draugos atradu teicienu - uzraksts uz žoga - zvans nestrādā, kaitiniet suni,

..bet es uzskatu, ka mans dzīvokļa suns ir daudz apmierinātāks un laimīgāks par privātmājā pie ķēdes piekabinātu suni..viņa tiek gan laukā vesta, gan komunikācijas pietiek, gan glāstu... un naktīs viņa guļ man cieši blakus, ieritinājusies azotē..un man pie vienas vietas, ka citus tas tracina!!

katram savi uzskati.;)) tāpēc citiem ir tie suņuki un citiem nav.;))

... man pie privaat maajas bija vilku sugas suns... dziivokli, to gan negribu... paneemaam mazu kakeenu... tiko remonts..tapetes apskraapeja... traks var palikt... protams dziivoklis ir kustonju mociiba...

"Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām"(A.Sent-Ekziperī)
... bet, ja nopietni, patīk gan suņi, gan kaķi.Un dzīvoklī labāk gribētu kaķi

Un kādas gan varētu būt mocības sunim, kurš dzīvo dzīvoklī:))?Ja suns tiek uztverts kā viens no ģimenes, tad tādi jautājumi nerodas, ja savādāk, tad mocības un pie vietas likšana būs jebkuros apstākļos.l

par kaķiem dzīvoklī vispār - kā var domāt, ka viņš mokās, ja staigā pa balkona malu pirmajā stāvā visu vasaru, bet lēkt lejā un iet ganīties ne prātā nenāk.
mīlu vienlīdz stipri un koši zvēriņus un cilvēkus. un man tā ir labi.

Atļaušos iebilst, ka ir arī tādas suņu šķirnes, kurām jādzīvo telpās un kuras nedrīkst turēt ārā, kur nu vēl pie ķēdes. Varbūt kāds pazīst tikai vilku sugas suņus...

jā... manai māsai arī bija kaķis un cetrutajā stāvā ... diemžēl nokrita no tā slavenā balkona ... un nositās...

Tā kā - ko viens uzskata par mocībām, to cits par kaķa pārlaimi... Un nevajag citu tekstus uztert tik sāpīgi, pamatojoties tikai uz savu dzīves pieredzi... man, redziet, šai jautājumā ir cita pieredze un tāpēc arī cits viedoklis...

tātad nu variet atkal izvētīt cik tas ir nepareiz un kā var domāt, ka kaķim tās ir bijušas mocības...

Bet protams! Aber lūdzu! Te tikai viedokļi. Te tikai savējās turēšanas/neturēšanas pamatojums.

Reiz tādu Rīgas kaķi redzēju- laikam jau apnikušu un uz laukiem atvestu. Tupēja sastindzis, pārbijies, spalvu sabozis, aizdomīgs. Zemi nekad mūžā neredzējis, kur nu vēl zāli, kokus vai citus kaķus. Mērens šoks. Nagu nav. Imunitātes nav. Vīrietības arī nav. Izskatījās nožēlojams. Lai neteiktu- smieklīgs.

Bet pilnīgi iespējams, ka tās tikai manas iedomas. Pilnīgi iespējams, ka tikai es savā prātā iedomājos, ka viņam vajadzētu patikt gari sirojumi pa dārziem un tīrumem, pa klētsapakšu un upmalu. pilnīgi iespējams, ka tikai es tā domāju, ka šim peļu aliņas un putnubūri sapņos rādās. Pilnīgi iespējams, ka tā mana alošanās, ka pienāk marts un šis murrā uz kaķenītēm lazdu krūma aizvējā.

Tas viss laikam tamdēļ, ka no manis sanāktu gaužām slikts pilsētas dzīvokļa dīkdienis kaķis.

Atļaušos arī bilst, ka kaķiem arī mēdz būt šķirnes... un visiem "kukaiņiem" ir savi raksturi, audzinātība vai neaudzinātība, pieskatīšana vai nepieskatīšana... No tā izriet, ka tas, vai dzīvnieks ir laimīgs vai "nomocīts", atkarīgs vienīgi no tā saimnieka.

Nu redz, kā kurš ko uztver, tikpat labi kaķis dzīvojot privātmājas teritorijā, kur pats var iet kur grib varētu arī aiziet bojā kādā no daudzajiem iespējamajiem nelaimes gadījumiem.Pirms kāda laika lasiju par Freimaņa Pepi, kura no pilsētas dzīves tika uz laukiem pārvietota un tagad nu varēja baudīt visus plašumus un iespējas, rezultātā baudot zem mašīnas gan un bez kājas.Tā lūk arī gadās.Un nelaimes gadījums jau nu gan nav kvalitātes rādītājs par visu kopīgo dzīvi:)).