Ir spilgti tēmu piemēri, kuros jēgas nav un kuros neviens arī to nemeklē. Bet kuri pastāv pietiekami ilgstoši un rezultatīvi. Un??? Vai kāds liedz tādus projektus būvēt jaunus un dienā pa trīsdesmit? Ierobežojumu nav. Limitu nav. Bet kur rodas tā vajadzība iepļūtīt katrā un visās tēmās? Kur rodas tā inde viļāt pa ziņudēli un aprunāt katru, kas soli pa lavi vai pa kreisi ne tur kur visi un ne tā kā visi? Dormeo maz taisnības, bet šajā sakarā laikam ir gan. Kaut kāds ielas hulīšu sindroms. Kaut kāds teritorijas iezīmēšana. Kaut kāda sava statusa pašapliecināšanās.
Viens barvedis. Daži līdzskrējēji. Daži vienaldzīgie. Daži bailīgie. Pulciņš mazdūšīgo, kuri iztapīgi piesmaida un piebalso. Daudzi, kuriem tas jau ir noriebies. Daži, kuri par gudrāku uzskata izvairīties. Daži, kas metas ar krūti uz ambrazūru. Daži, kuri bnk neiet pa to, bet pa citu ielu. daži, kuri neiet vairs kājām, bet iekāpj mašīnā un pabrauc garām tam perēklim.
Nu tā kaut kā. Atcerējos... sen atpakaļ salīdzināju Tautas diskusijas ar teātri, kur katram sava loma. Un vēl senāk ar ģimeni, ar māju...
Sena esmu