Nu, tad uzminiet autoru šitam te palagam:
Kurš gan nav jutis, kā liktenis sit,
par visu, kas notiek bez viņa ziņas,
jo piedzimstot cilvēks ir svēts un tīrs
līdz brīdim, kad pirmoreiz pasper soli,
līdz pirmajam vārdam, līdz rotaļu biedram.
Tā iesāk viņš sevī ļaunumu sakrāt,
un mācās no citiem, ka samaitāt sevi
un iepazīt likteņa sitienu spēku,
kas soda par to, ka tiek tiesāts bez vainas.
Ak, nabaga liktenis, cik grūti tam iet,
jo viņu par vainīgu visur liek.
Pie draņķības savas un nelietības
cilvēks tik nopūšas: “Tāds ir mans liktenis..”
Tad noskaišas liktenis, un sit, un sit,
jo vaino tu to, kas tev šūpulī likts,
šūpulī liktais nevar būt slikts,
bet novērsties spēj, un negaidot sist.
Jo mutes tam nav, tas nevar runāt.
Vai ļaunāk – Tu nevēlies viņu dzirdēt.
Caur sāpēm tas vēlas cilvēku atgriezt,
lai tas varētu dzīvot, ne starp citiem smirdēt.
Bet vienmēr tas atvēl pārdomām laiku,
vienmēr dod iespēju apstāties,
ja pirms kāda soļa tas ļauj Tev palupt,
tad zini, Tev negrib ļaut kļūdīties.
0
0