- "Jaunais cilvēks, te nav strīpu koda!"
- "Zinu, bet tā bija pēdējā"
- "Es varu sazvanīt no saimniecības daļas, lai atnāk un pārbauda Jūsu preci, vai pagaidīsiet?"

Pārlaižu skatienu pār rindu, kurā, kā smejies, trāpījušās tikai sievietes, ar tik laipnām acīm un siltu smaidu veras manā virzienā.. Tā vien liekas, viņas visas kā viena domā "kaut tam zellim izdotos, kaut viņa kārotā manta tiešām būtu par XX,XX latiem... "

- "Protams, pagaidīšu!"

Šajā brīdī mans skatiens pielīp kādai sievietei, kura, šķiet smaida tā īpaši laipni. Pasmaidu pretī un piemiedzu ar aci. Liekas ka viņa to uztver kā bildinājumu, vēl mazlietiņ ilgāk mūsu skatieni būtu turējuši viens otru "fokusā", un, šķiet, viņa nenocietīsies un skries mani noskūpstīt...

Tā protams, ir pasaka, sākot ar 8-to rindiņu. Nez, kas patiesībā notika lielveikalā????