piektdienim...
Kad sieviete krāsojas,viņa-kā dzejoli raksta.
Viņa grib atstāt sevi kā rokrakstu -nākošam audzēm,
Viņa biografiju savu krāso uz acu plaksta,
Viņai ar zīmuli atmiņas uz lūpām jāuzaudzē.
Kad sieviete krāsojas -vai viņa tai brīdī ir sārta
vai bāla-
Pā viņu ir nācis TAS ,un viņa ir iedevesmota.
Viņa ir prom,ļoti tāla
Un - mazliet Dieva dota.
Es viņu netraucēju-tas ir intīms brīdis-
Netraucēju ar zinķārību tīšu.
Vēlreiz viņas roka gar sejas lappusi slīdēs.
Tad viņa pagriezīsies un..es viņu nolasīšu.
Un tad es lasu:re cīrulis rīta,gaiss trīc...
Un, re ,siksparnis skējis un vakarlēpis..
Skaistakais jau nav tas,kas uzrakstīts.
Skaistākais ir tas,ko dzejolis slēpis.
I.Ziedonis