Kāpēs ķeras pie sirds? Pieklājība vienmēr priecē.

padomju mantojums - problēmas ar pateikšanos un pateicības izrādīšanu. saprot tikai naudas izteiksmē.
man patika, kad biju pie draugiem citā Eiropas valstī - es uzskrēju virsū sievietei, bet viņa pirmā paspēja man uzsmaidīt un atvainoties. ejot pa ielu, (kad daudz ļaužu - tad nē, bet, kad gājām vēlāk) ļaužu maz, un katrs pretimnācējs uzsmaida un pasveicina. sākumā jautāju - tie Tavi paziņas? kad pāris reizes man atbildēja - pirmo reizi redzu, tad arī pašai iepatikās uzsmaidīt un teikt - Hi. :)

Negribētos gluži piekrist. Tieši padomju laikā bija modē rakstīt vēstules žurnāliem, radio un televīzijai ar tekstu "Dārgā redakcija, paldies jums par brīnišķīgo rakstu, esmu stāvā sajūsmā par jūsu svētīgo darbu." Tieši padomju laiks kultivēja nemateriālo vērtību vērtīgumu. Cits jautājums, cik tas bija liekulīgi vai patiesi.

Un cik augstprātīgi vai padomiski ir pateikt pie vakariņu galda paldies, kaut pats to zupu esi vārījis un vajadzīgās sastāvdaļas sapircis? Bet to tak daram pat nedomājot,paldies citiem, kaut vai par kompāniju zupu notiesājot... Man daudz nesaprotamāk liekas, ja pirms pateikšanās dikten visu izvērtē... ka nu nepasaka par daudz... Portāls kļuvis kvalitatīvāks un par to paldies!    

Grūti spriest, nezinot, kāds tas bijis iepriekš. Bet ja jau saka, ka kvalitatīvāks, būs vien jātic! Agrāk laikam tā garlaicība bija vēl lielāka un runātāju skaits vēl mazāks.:)))))

... par filmām teiktu: "pazuda ticamības moments", kā to saka par jaunajiem nikiem? :0)))

Aga, aikutraka, man ar. Paldies man patīk teikt, taču mazliet rezervēti izturos pret dikti lielu smaidīšanu svešiem cilvēkiem. Tas vēl mulsina.   

Mani mulsina, ja man pārspīlēti pateicas par lietām, kuras uztveru kā pašsaprotamas... piem., ja pie viena nomazgāju kolēģes krūzīti, atnesu bulciņas utt... ar vienkāršu smaidu un "paldies" tak pietiktu, bet reizēm tādi pārsteiguma saucieni, it kā 13.algu būtu dabūjuši... tad nu nesaprotu, vai cilvēki gaida, lai arī citi tāpat reaģē uz visiem sīkumiņiem?    
... es tā nemāku izpausties...    

Un vai pārspīlētas pateicības jūtas par izpildītu pienākumu vai kvalitatīvu maksas pakalpojumu nav viens no aploksnīšu problēmas cēloņiem, kad gribas pateikties iespējami personīgāk?

Paldies jau neko nemaksā, tikai iepriecina sirdis.    

Man patīk garšīgie paldiesi. Vai smaržīgie... Bieži jau nav, bet pa reto gadās..

   Bet, vai atzinīgi vārdi par paveikto neveicina vēlmi strādāt vēl labāk? Tad jau arī labdien, uz veselību, labi apetītīti un veiksmi darbā nedrīkst novēlēt... ka tik kaut kas nenotiekās... :0))

Pag, pag... svarīgi ir KĀ pasaka. Es vismaz runāju par to, ka neciešu PĀRSPĪLĒTU pateicību    Tad ir uzreiz tāda jokaina sajūta... ka esi kādam kaut ko parādā...

Lia, es vairāk tā kā atbildēju jauniņajai Augstprātīgajai, par to kas no kā veidojas, nebūt ne par pārspīlētām tencināšanām... pilnīgi piekrītu Tev, tas gan var uzsist šermuli... Tieši par to visvairāk domāju, ja cilvēki pasaka paldies, vienkārši pieklājības pēc, tad tas ir pavisam kaut kas cits, kas lišķīga klanīšanās un tā nu visbiežāk sagaida, lai ko dabūtu pretī...

Aiku, skaidrs, Tu mani pareizi saprati... brrr... un, tā kā es pati klanīties nemāku, ir baigi neforša sajūta    

A kas tā ir par švabru ,tā augstpratiga

nu kapeec uzreiz taa?   

Tētis šovakar dusmīgs, žagars rokā. Laikam bērni nokaitinājuši...    

mees tak dazhaadi, tad jau arii dziive izmaaca... ko no augstpratiibas, ko no lepnuma... naaks laiks naaks padoms, tak nevajag uzreiz lamaaties   

... slānīt viņu-nav ko te ar tumšām krāsām bārstīties!