Lilla, no otras puses skatoties arī ...
Nu labi, ir puisietim kādi 20+ gadiņi, gribās tā, ka ne saturēt (vispār, jūtas vairāk ir sievietēm, vīrišķus vairāk kas cits interesē). Jaunkundzes ir jāaplido, naudu vajag, pierādīt, ka neesi kāds nespējnieks vai memmesdēliņš, par seksu vispār nedomā vai domā maz, pašas nezina biežo, ko grib vispār ... Bet te, tāda, pēc 40 ... Zina, ko grib, seksošana nav sveša, pat grib reizēm pati ... Jāuztura nav, viss dzīvē no nulles jāsāk - arī. Visādā ziņā atbilstoši un piemēroti jaunēkļa situācijai. Nu, tad gadus ... ??? 10 var kopā nodzīvot. Pa to laiku čalis "aug" visādā ziņā un ap 30, kad organisms jau mēdz atgādināt, ka ceļš uz vecumu ir sācies (šur tur jau iesāpaas pa reizei, utml.) un sākas norādes uz iespējamajām vecuma kaitēm, smadzenes saka priekšā, ka nu ir pēdējais laiks ... SAVU, ar bērniem, - ģimeni, ja negribi tikt uztverts kā vecs pleibojs ar sažuvušu čiekuru un apšaubāmu potenci un izskatu. Ir skaidrs, ka skolotāja, kurai šobrīd ir ap 50 un vairāk, 2 vai 3 sīčus tev vairs nedzemdēs. Arī 1 varbūt nebūs. Vot, tad bieži ir šķiršanās.

... vnk vairāk vai mazāk strādā ... ne tik daudz jūtas pieminētās, cik abpusēja izdevīguma un ērtuma princips. Sievietei pēc 40, es domāju, puisietis tāds arī ir tīri ērts un izdevīgs mājdzīvnieks. :)

teorijas, teorijas..bieži ir tā, ka tai ap 40 tieši ir jāsāk dzīve no 0, virs aizgājis vai pati pametusi..
un viņa nav viena..ir ari bērni pusaudžu un pat bērnudarza vecumā..
kā tur iederas jaunēklis.. ja satiekas ārpus mājas vēl o.k.

Lilla, pagātnes formā bija, jo nomira. Visiem tiem, kas cerēja sagaidīt foršu stāstu par to, ka mani pameta, atvainojos- nebūs ko iekomentēt, ka tas jau bija sagaidāms.

Lilla, pagātnes formā bija, jo nomira. Visiem tiem, kas cerēja sagaidīt foršu stāstu par to, ka mani pameta, atvainojos- nebūs ko iekomentēt, ka tas jau bija sagaidāms.

tā tas ir vecuma starpībai tiešam nav nozīmes kurš pirmais aiziet

vesp, es tādu tavu stāstu paredzēju, bet tak nebūtu smuki... nu nebūtu ētiski, ja skaļi paziņotu, ko domāju...
daudz jau tādu notikumu... daudz...

Vespa, es jau baidījos no šīs atbildes... Bet ziņkārība bija pārāka par bailēm...

Jā, un, tā kā es arī esmu piedzīvojusi partnera nāvi, es mācos tikt vispār vaļā no šī kritērija- uz laiku vai uz mūžu. Neviens to nevar zināt.

Es neizlasīju 15 lapaspuses iepriekšējā teksta, bet jautājums atbildi sniedz pats no sevis. Ja šis fakts rada pārdomas un šoku- tātad to nav jādara. Īstajā gadījumā taču nebūtu ne šoka, ne dilemmas.

Nu bet ja par kaut ko gribās padiskutēt:)

Tak jau pati pateica, nebūs. Ko te vairs runāt?

bet tak var parunāt-kā būtu, ja būtu

Jādomā, ka ne jau tautas padomu iespaidā nebūs:)

Gadu starpība liks sevi manīt līdz ar rozā briļļu nomešanu. Tad spilgtāk būs redzams gan vecums, gan jaunība.. Rutīna dara savu, līdz no nāks pie situācijas, ka iestāsies šis kaunēšanās posms.

Nu dažkārt jau ir tā, ka pats iekšēji zini atbildi, bet tomēr zināmā ziņā traucē tas apkārtējo viedoklis. var jau teikt, neņem galvā, ko citi saka, bet mēs dzīvojam sociumā un izjūtam lielāku vai mazāku sabiedrības spiedienu uz savu dzīvi. Tādēļ dažkārt, ja gribi pieņemt lēmumu, kas nav pārāk populārs sabiedrības acīs, rodas  nepieciešamība pajautāt citu viedokli, ar cerību, ka varbūt neesi viens savos uzskatos, varbūt, ka vel kāds Tevi saprot.
Un kas attiecas uz rutīnu, tā iestājas jebkurās attiecības. Pēc teiksim 10 gadiem kopdzīves iestāja zināma attiecību krīze. Jautājums- vai pāris ir gatavs abpusēji risināt šo krīzi, vai atmest ar roku un uzskatīt, ka attiecības ir sevi izsmēlušas. Tam visam ir iets cauri. Pareizās vecuma, auguma utt citas standarta proporcijas negarantē idilli mūža garumā.

Miesas novecošanās ir mazāk svarīga par to, kas notiek galvā.

Sveika Vespa... tā viņs ir... no kā cilvēks baidās tam viņš centīsies izpatikt... kā viedoklis svarīgājs liksies...

Un cik tālu ar izpatikšanu kādam var tikt? Un cik ilgi? Ko apmāna... tikai sevi.

1 2 3 4 5 6 ... 25... 30..