bālģīmītis laikam nesaprata?
palasīju divu maximas meiteņu atmiņas (par bijušo bērniem, par to, ka un kā viņi (bijušie) dzīvo atmiņās.
Pērnvasar dzima dzīva anekdote.
Viens mūsējais (tagad 43-gadīgs ģimenes tēvs) mēdz vasarās rezidēt Latvijā (aizbrauca pēc skolas) un tad uzrīkot burziņu, pārsvarā saviem vienaudžiem, tātad vidējās paaudzes cilvēkiem, bet šovasar uzaicināja arī dažu senu, no saviem dziļās jaunības gadiem jaukās atmiņās turētu cilvēciņu.
Nu lūk, viņš (43) zvana kādai kundzei (68) un aicina uz atmiņu burziņu pie Baltezera. Viņa, kā kārtīga latviete, laužas: "nu ko nu es... ". Viņš neatlaižas, neatstājas, liek galdā arvien jaunus argumentus, un tad viņa (pieņemu, kā argumentu, ka viņai būs garlaicīgi) jautā: "bet vai kāds
pieaugušais arī būs?"
p.s. kameron,
mamma taču īsāk.