
a tu ilgāk, lizetiņ, kātu paturi cukurtraukā vai medusburkā... (un nevajag vēlāk ēst svaigus skābeņskābes dēļ, ne cietības)

bet par zaķskābenēm ir nopietns un pamācošs stāsts.
Atceros kopš bērnības, kā reiz mēs puikas kaut ko aizrautīgi spēlējām un nereaģējām uz mammas vairākkārtīgiem saucieniem pusdienās. Kad beidzot pārnācām, nebija nekādu pārmetumu, rājienu, bet galds bija novākts, viss apēdamais speciāli aiz atslēgas. Pats vasaras sākums - dārzā vēl nekā, bet mēs izskrējušies un izsalkuši kā vilcēni - gājām uz tuvējo mežiņu zaķskābenēs...