
nu i vakar pieplāpājuši... tomēr graudu maz, vairāk pelavas.
Murminātājs stingri stāv manas partijas, t.i. vājo aizstāvju pozīcijās, vien argumentācija dīvaina - nerātnās dainas (a kur ta alu laikmets?) un vājo tiesības tādiem būt, bet stipro pienākums klusēt (?!?).
Bet vakardienas disputa sākums gāž no kājām ar "dzelžaini loģiskajiem" secinājumiem:
"... Un, kas ir izdomājis tās pieklājības formas... tādi kā Tu, kompleksu pilni cilvēciņi, kas daudz ko gribētu dzīvē pamēģināt, bet nē... tā nedrīkst... un nodzīvo savu dzīvi, nepiepildītās fantāzijās, bet dzīve ir tikai viena, otras nebūs... " (c dince 62.lpp. augšpusē)
Nākas atkārtot jau kuro reizi - ko tik par sevi (t.i. sevīm) no Tautas nedabūn zināt...
Re kur dincītei rindas no Raiņa:
"Neiesalsti savā pārliecībā,
Lai arvien tev paliek kāda jauna,
Kada nezināma, skaista varbūtība."