ja tev ir konts, tad virs teksta lapas ir rīkjosla, tā pat kā Wordā...

staburag... tas bija vīrietis kurš darīja visu, lai viņu noturētu... bet laikam par maz(((((... viņa aizgāja pie cita pēc 16 kopdzīves gadiem((

Skaidrs, tad es nevaru tā skaisti iekopēt.
Paldies par atbildi.

te var būt viena interesants knifiņš... jo vīrietis vairak centās, jo sievietei vairak varēja rasties ilūzija, par savas rīcības pareizību... un no šis pozīcijas ši situācija ir jau detalizētāk interesanta...

Paņem psiholoģijas grāmatas un lasi kamēr nelabi paliek. Tur ir par visādām stadijām pēc šķiršanās. Ko nu tur diskutēt un urdīt senaizmirstas lietas.

Ir jāmāk, ja ne piedot, tad atlaist to otru. Tas nav viegli, jo tas ir darbs ar sevi.

Ar psiholoģiju ir tāpat kā ar mašīnu vai datoru... nevar iemācīties tikai ar grāmatu vajag arī praktiskas nodarbes...

Tad izšķiries, stab, un zināsi visu no pieredzes.

zelta vārdi... tātad milzīga, krāsaina psiholoģiska buķete, kurai mēs diemžēl tā virspusēji pārskrienam pāri to nepamanot

un ko es tagad daru... ? gustu pieredzi...

Staburagam- es nezinu, vai pareizi sapratu Tavu jautājumu-tātad sievietes izjūtas brīdi pirms šķiršanās un nākotnes ekspektācijas? Nu riktīgs kokteilis!! Visriebīgākās un apkaunojošākās izjūtas: vēlme atriebties, - nevis speciāli nodarot kaitējumu tam otram, bet izdarot kaut ko sevišķi labu sev, tādā veidā liekot tam otram justies draņķīgi- tātad atrast kādu citu, kas liek uzplaukt un justies laimīgai, pie viena atrodot to citu tādu, kas vairākos rādītājos ir labāks par esošo- smukāks, bagātāks, utt. Ja tās nākamās attiecības ievelkas un sāk palikt nopietnas, tad bijušās attiecības arī samērā ātri izplēn un kļūst nenozīmīgas, tātad notikusi "atlaišana".
Sanāca tāds sapiņķerējums, ka pati knapi sapratu.

tā ir viena interesanta situācija, tā ir situācija, kad vīrietis nekādi nevar sievietei palīdzēt... sieviete ir sevī izveidojusi kādu iedomu tēlu un pārējo pasauli viņa neredz, pārējo pasauli viņa nepieņem... visu viņa pieņem naidīgi...

Izlasi blogu par piedošanu. Tu nonāc pretrunās ar saviem vārdiem te un tur. Un tava šķiršanās tāpat būs tikai tava, ar citiem nesalīdzināma.

beatrixyx... Tu mani burvīgi saprati... es pie tevis teiktā vēl klāt pieliktu - vēlme bijušo vīru grīgi un morali iznīcināt...

Cik no malas redzams, tad problēmas ar atlaišanu un piedošanu ir tiem, kuri vēl uz ko ir cerējuši, vai arī no viņiem ir aiziets negaidīti.Bet tā, ja sieviete pati ir nolēmusi škirties, tad kāda tur atlaišana vai piedošana, priecīga turpina dzīvi.Piedošana varētu būt tikai tik, cik, ja nu gadījumā atstātais ir bijis baigais nekrietnelis , tad vairs neturēt ļaunu prātu par agrākajiem nodarījumiem, bet tā, ko tur daudz viņu atcerēties un lauzīt galvu, saistībā ar viņu

Ar ko es atšķiros no citiem... cilvēks ir pretrunīga būtne... arī man ir vieglas neirozes... un tā jau ir ta psiholoģija. tikai es viņu gribu apzināties... vai ka teica gudrie antīkaja pasaulē - pazīt pats sevi. Tu nevēlies sevi pazīt ? Es tavā balsī dzirdu tādu sīku nervozumu. Kaut kas personisks ?

nunu..tad jau sazin ar kādu varu ir, lai nu tā paņemtu un iznīcinātu(((... lai gan debīlo pilna pasaule, mājas dedzina un rīkles griež

Stab, sevi es jau labi pazīstu. Viss senais ir atlaists un piedots. Man ir jauka tagadne, un sapņi nākotnei. 

Nu nesauksim tos cilvēkus par debīliem... tā ir cilvēka emocionālā puse... garīga atkarība no otrā... un tas ir normāli, jo ir taču bijis liks, kad šie divi bija viens vesals... nevar taču noliegt pagātni. Lūk cilvēks, kas noliedz pagātni man galīgi nav pieņemams...

tad kāpēc tu neklusē... ?