atkal piegdiena... atkal miers... atkal kusums...
Zeme, māte klusums mans dzīvības simbols...
Atveru portalu tauta... un re... atkal piegdienis vientuļi kļīst, klusi tumsas aizsegā piezagdamies pie katra portāla lodziņa ar ļaunu aci ieskatīdamies un cēlu pamācošu domu izteikdams... kaut kas man šīnī tēla ir saskatams no beērnībā lasītām pasakām... Nu, bet lai jau Dievs ar viņu... un dzeja arī... lai jau ir ar viņu... Un kur piegdienim dzeja tur arī ir Imants Ziedonis...
Bet es šodien lasu ’’Tibetiešu lielās atbrīvošanās gramatu’’ Un lūk fragments no pirmās lapaspuses... tā gan nav dzeja, bet sarindota dzīves gudrība...
VERDZĪBAS VAŽAS.

No nezināšānas dzīmst karma
No karmas rodās apziņa
No apziņas rodas rodas vārdi un formas
No vārdiem un formām rodas seši jūtu orgāni
No sešiem jūtu orgāniem rodas sajūtas
No sajūtām rodas vēlēšānās
No vēlēšānam rodas pieķeršanās
No pieķeršanās rodas esamība no esamības
No esamības rodas dzimšana
No dzimšānas rodas vecums un nāve.
sēras, vaimanas, nelaime, bēdas un izmisums
Tāpēc ir šis juceklis ciešanu
Budas vārdi no ’’Samjutta-ņikai’’ XXii (Her viņu zina, kas tas Samjuta-ņikai ir ?) Tulkojums mans, no krievu valodas, tulkojums ļoti burtisks.

Par piegdieni skaidrs, viņam bez Imanta Ziedoņa nekas cits neintresē, bet parējiem ? Nokomentējiet šo gudrību, kādas domas jums nāk prātā... Parādiet savu intelektu...