may be
Mirst cilvēks. Viņa augums zūd.
Bet dvēsele − kur paliek tā?
Man mazam teica: nesatrūd.
Dievs ieliek to sev kabatā.
− Sirms kļuvis, pētu debesis:
Varbūt tā skropsta, kas tur zib,
Tas saulē sārtais balodis
Ir dvēsele, kas manu grib?
− Plūst pāri vārīgs smaržojums,
Vai tur nav viņa slēpušies?
Un ilgi manos plakstos skums,
Līdz laiks to citam sapnī sies?
− No tāles saules atspīdums
Man pāri lūpām slīd kā glāsts.
Varbūt tur viņas vizmojums
Ar laipnu smaidu līdzi lās?
− Kur viņa ir? Kas pasacīs?
Varbūt tā gluži visa gaist
Un mūžos ir tik mirklis īss −
Bez mēra rūgts, bez gala skaists?
− Ja man to pierādītu kāds,
Es nodrebētu viss. Lai tad
Tic savam mānam prāts,
Kā nezūd dvēsele nekad.
0
0