Manas mammītes jau sen kā vairs nav.
Bet kā tikko notikušu vienmēr atceros viņas sastrādāto roku vieglo, mīļo glāstu.
Bērnībā bieži slimoju ar angīnu, un parasti smagā formā.Tā atkal vienu reizi saslimu tieši svētdien un mājās nebija zāļu. Kaut tāpat bija jāpadara visi darbi gan mājās, gan kūtī - kā jau laukos, vina mēroja ar kājām 5 km pēc zālēm pie ciema feldšeres.
To pašu ceļu viņa mēroja katru dienu arī uz autobusu, ar kuru brauca uz darbu mežniecībā, kur stādāja par grāmatvedi.
No rīta turp un vakarā atpakaļ, arī lietū un sniegputenī. Pārdzīvojusi Sibīrijas gadus, veselība arī viņai nebija tik stipra.
Ļoti žēl, ka mani bērni tik īsu brīdi bija kopā ar viņu, arī ar manu tēvu.
Tiešām esmu priecīga, ka tieši tādi viņi abi man bija.