Suns zin ko ēdis, iespiež asti kājstarpē, vainīgu acu skatu pēta saimnieku un smilkst. Tā nu vēsta sena latviešu paruna.
Ja suns prastu runāt, viņam nerastos jautājumi par vēdera izeju, jo ir pietiekoši gudrs, lai tiktu galā ar barošanas trakta traucējumiem, saturošajām gāzēm un aizcietējumiem. Arī pārtikas izvēlē ir pietiekoši saprātīgs, lai nenodarītu ļaunumu sava organisma bioloģiskajām funkcijām, pie mazākajām vēdergraizēm sāks aktīvi kustēties, kaut vai metot apļus, ķerdams savu asti un kožot tajā.
Ar vienu otru indivīdu notiek dīvainas lietas, starp cilvēkiem ir dīvaiņi, kuri negausīgi pārēdas bezjēgā, sev sagādājot veselības problēmas, tiek paaugstināts skābes saturs kuņģī, žults un rodas aizcietējumi taisnajā zarnā. Šī apzinātā vai neapzinātā negausība, kura izraisa vēdergraizes, protams nelabvēlīgi iespaido labsajūtu, sabojā nervu sistēmu, kā rezultātā tiek zaudēts prieks un labvēlīgs noskaņojums pret cilvēkiem.
Nekas cits tad arī neatliek, kā ķerties pie telefona kaut pusnaktī, tualetē uz poda sēžot un runāt ar proktologu, meklējot risinājumu un palīdzību.
Smags gadījums ir cilvēks, kurš netiek galā ar savu žulti.