Visu manu neapzināto un apzināto bērnību ir bijis Salatētis (neatkarīgi no pasākuma mēroga vienmēr mans tēvs) - atraktīvs un neatpazīstams. Viņam bij jābūt labam konspiratoram, lai klausītos manās dzejoļu interpretācijās, jo tie vienmēr esot uz vietas pārfantazēti līdz nepazīšanai, lai gan mājās mamma iedrillējusi kārtīgi... Un tā pasakas sajūta bija, un to nesu tālāk saviem bērniem: zīmējot Adventes kalendārus, pa nakti zogoties un piespraužot konfektes pie tiem ("rūķu balvas" par labi pavadītu dienu- šie aiz loga lūrējās), rakstot vēstules nu jau Ziemassvētku vecītim, meklējot un mācoties dzejoļus... un atklāti sakot, visviens, kā to pasaku nosauc, ka tik pasaka ienāk mājās...