manā rajōnā divas sievas tādas, viena veca, otra gados jauna. abas dīvaines, lai neteikt neko skarbāk. un vienmēr sarunājas skaļi ar tiem saviem iedomu tēliem... bērneļi viņas apsaukā, nu vispār- tas ir ļoti skumji, bet fakts tāds ir...
savukārt tie pa telefonu runātāji, kad pats telefons kabatā un nesaprast, ko šis tur viens pats ar sevi sarunājas- ir ir, gana smieklīgi...
labi, ka mēs te tikai acīmredzami esam savos prātuļojumos un domu izteikumos.Ja tam visam jandāliņam, ko reizēm te saceļam vēl skaņa būtu klāt----oij, i pastaro dienu nevajadzētu...