Es, kā patīkami apaļš un omulīgs sievišķis paziņoju, ka ja jau Dievs mani tādu radīja, tātad es tieši tāda šai pasaulei biju nepieciešama. Pie tam, es nez kāpēc ietiepīgi esmu pārliecināta, ka patīku vīriešiem, kas prot novērtēt īstu sievieti un arī zin ko ar tādām ir jādara. Pie tam, man nemaz negribās patīk visiem, jo ko es ar to visu baru iesākšu? Nafig man tāda jezga? Esmu no sākta gala pārliecināta, ka man ir paveicies ar krūšu izmēru un ar nav nekādu pretenziju pret dupša formu. Kaut gan, es nepiekritu tam, ko te dumpīgais sludina, par to vīriešu plecu un sieviešu pakaļas attiecībām. Man vienmēr ir patikuši vīrieši kuriem pleca platums atļauj uz tā ar galvu pieglausties, tā sakot - tīri no praktiska viedokļa, bet tas nenozīmē, ka es gribētu tādu pakaļu! Bet tā tāda romantiska atkāpe, par ko es tur. A, nu ja... publiski paziņoju, ka nekad neēsmu nožēlojusi ne par vienu savu kilogrammu vai centimetru, laikam tāda iemesla dēļ, ka man vienmēr ir patikuši vīrieši, kuriem patiku es.
Man liekas, ka mēs paši sev izdomājam problēmas, tai vietā lai mīlēt visu pasauli un sevi tai pasaulē
0
0