Sāpēs vienmēr. Varbūt ar laiku tie intervāli starp sāpēm kļūs mazliet garāki.

Reizēm mēdz būt tā-ir tāda traģiskā pieņemšana, saprašana, palaišana, bet pēc daudziem gadiem, mainoties pašam, ar citādām pieredzēm, kaut kāda impulsa pēc, uzjundī skaudri, uzplēšas jau aizdzijušas rētas.

Katram individuāli. Cits ātri tiek pāri, cits jūt sāpes gadiem ilgi līdz viss izsāpēts un iestājas miers, kāds ar to iemācās sadzīvot, vēl kāds situāciju iesākumā pieņem, bet pēc gadiem pēkšņi sāk pārdzīvot, mocīties un nekādi nespēj palaist vaļā.

Sāp, joprojām sāp... kaut šovasar jau būs pagājuši 9 gadi. Varbūt nedaudz mazāk, retāk pieminu, bet sāp. Tagad ir tikai atmiņas. Fotogrāfijas, kuras skatoties, joprojām visu atceros, it kā būtu noticis vakar un asaras. Tāpēc skatos arvien retāk.

Laiks nedzirdēt, bet ļauj nomierināties nervu sistēmai, ļauj apdomāties... iziet to ceļu, kas katrai sāpes ejams... un padarīt to sāpi -gaišu.

.. man šķiet, ka izsāpēt nevar nekad... var pierimt... pieklust...

... fufels..neko laiks nedziedē... ir tikai māka ar to tikt galà un sadzīvot... kapà jau līdzi neielīdīsi, katram savs laiks pienāks... un nekas nevar būt drausmīgāks, kad vecākiem jābērē bērni(((((... tputputpu

Smagas lietas ne vella nedziedē, tik iebāž dvēselītes tālākā stūrītī.

Atcerējos, kādu bēdīgu notikumu... kad 85 gadus māmuļa guldot dēlu kapà teica... Paldies, Dievam, ka viņu paņēmi un tās mocības  viņam ir beigušās... ne katram lemts aiziet karaliski... savā gultā un miegā.