Mēs Vīgantes parkā piebraucām, pie Staburaga piemiņas vietas. Tur smirdēja nejēgā, bet vieta ļoti skaista!

Laukos tak govis ir, panem un izslauc kādu (humors)
nopirku Staburaga bērni, palasities
un arī ceļoju, pa ķemeriem, tur pie jūras odi melnais makonis, bet tuvāk ūdenim vel ok, pārsauļojos drusku
tik tur akmeņaina pludmale, vajdzeja peld čības ņemt, aizmirsu
kājām tāda masāža pēdām bija, ka ar mokām piespiedu 2x iet peldēties
Viss pārplūdis, pie ķirzaciņas puvušais ūdens metru augstāk
vēl pabiju Kaņiera putnu tornis, pilskalns un Zaļā kāpa, tad caur Raganu mežu uz Ķemeriem
un ledskapi žāveta skumbrija no Klapkalnciema
plus ar jauno ViVi izbraucu

Versija | 20/08/2024 09:25

Labdien! Gluži kā Ulmaņu Kārļa episkais "Es palieku savā vietā, un Jūs palieciet savās".
Bet nevaru nepiekrist, ka Padzīvojušas tantes. Uz vecumu nepārtaisīt.
(un arī onkuļi)

viena padzivojusi tante, dzivsvara tā virs 100 kg, uzkāpa uz 1 stāvu, augstāk nekāpa
putnu tornī...
Vētras arī jūtami tur gajušas pāri, koki lauzti visās malās...
bet Latvijas daba ir skaista
un iespejas izrauties no pilsētas Rigas negatīvās vides...

Nu man arī nepatīk augstu kāpt, ja trepēm spīd cauri. I nemaz nevajag 100kg.
Labrīt vasaras izskaņā!

bet es ta uzkapu, ar saviem 110kg   
vienīgais nākamajā dienā kā izdirsta jāņoga jutos, no apdegumiem un parslodzes 
kādi 40km nobraukti
un kā brauca gar Jūrmalas biezo galu vilciens, baiss miegs sāka vilkt, jau jūtamas negācijas no pilsetas palikās
tik forš tas tālākais Jūrmalas gals, un Vecāķi arī ir labāki...

Labdien.
Biju uz procedūru ko sievietes parasti veic jaunākos gados, bija sāpīgi un nepatīkami. Tagad tāda ka izlaista caur gaļasmašīnu.
Piekrītu Larei, svaram nav nekāda sakara ar varēšanu uzkāpt augstos torņos, man piemēram bail no augstuma.

atcerejos, ka vienā veikala tirgoju sadzīves tehniku, ari dāmu eiplatorus, uz rokas vajdzeja demonstrēt kā matus rauj laukā, brr
un viena dāma prasija sulu tvaicejamo, es drusku apstulbus, a tāds ir dabā vispār
kolēga noteica - lai nosēžas ar savu resno pakaļu uz ogām virsū un pati tvaicē...
bet nu jā ir tas tautas izteiciens... kas augstu kāpj- tas zemu krīt...
labāk pie mīļās zemītes turēties, sazemēties, sabučoties
bērnu spēleja nazīšus, pamatskolā, un tad zaudetājs vilka zemē iedzītu spičku, citreiz zemi ar muti vajdzeja ēst

Pagājušo reizi braucu no daktera un pie pieturas uz sētas stāvēja kaste, varēja saprast ka bijuši āboli, un šoreiz kaste bija pilna. Paņēmu sev ābolīšus, gardi! Paldies labajiem cilvēkiem!

Es kāpju. Remšos visos skatu torņos, grūti vai viegli, spīd cauri vai nespīd, koka vai metāla konstrukcijas- patīk tas viss, ko redz no augšas. Tāda viegluma un plašuma sajūta. Ja saliktu bildes no visiem torņiem ( bet visu nemaz nav ) sanāktu kādi septiņdesmit. Nemaz nav daudz   bišku vairāk kā katru gadu pa vienam, .
( Līdz simtam man stipri tālu )

Kurzemes radio mastā gan neriskētu

Nu nē gan. Līdz alpīnismam man tālu

Es arī rāpjos visos torņos. Galvenais uz leju neskatīties kāpjot, tad viss ok. Kas man nepatīk, tās ir stikla grīdas... neatceros vairs kurā valstī bija jāiet pa tādu tiltiņu virs aizas... nekad mūžā vairs... es tak līdu pa pašu maliņu, kur bija tāda plāna metāla apmale... kājas kā no biezpiena... tfu-tfu-tfu...

svaram ir nozīme kāpjot.protams, arī trenējumam, teiksim tā. piemēram, pēc brauciena un kāpiena tatros(nekad mūžā vairs, nekad!!!!) pirms 100gadiem, pa māsas kāpņutelpas stulbajām kāpnēm uzlēkšoju kā stirniņa.
elle un indija sākas.to es par darbu, kaut gan oficiāli man vēl ir atvaļinājums.

Pēdējā fočenē (ar sirsniņām fonā) Versija izskatās, teiksim tā, patīkami atpūtusies, var redzēt, ka veselība vairojas un enerģija pāri malām plūst.

Nu jā... galva man nesāp

Versij, es jau tā pasen jutu, ka esi no citas, īsto sieviešu šlakas. Tagad tie laika apstākļi, mēness fāzes un magnētiskās vētras parastās sievietes ir galīgi piebeigušas - gandrīz visām regulāri un ilgstoši sāp galva. Tikai nevaru saprast, kāpēc tā liga vīriešus neķer. Varbūt viņus savādāk ķer?

Īstās un parastās... savdabīgs iedalījums.
Nē, nē, es esmu Latvijas parastā, pelēkā. Mežene, tā teikt, nevis sudzeniece.

Pelēkajam, cik zinu, ir 94 toņi. Iespējams, ka vairāk. Versij, Tev paveras tādas iespējas uzplaukt pelēkajā!

Labrīt. Pelēks, apmācies... tā rādās, ka būs lietus! Urrā! Mums tāds sausums, ka zāle jau dzeltena paliek.
Vot, man interesē, no kurienes plikpaurim tādi dati:


Gandrīz visām... kā Tu, Plikpauri, vari zināt par gandrīz visām sievietēm?