vārdsakot, neesmu vēl izdomājusi, vai tas vecums vai mana riebīgā daba, vai abi kopā.
stāstu: mirusī (lai viņai vieglas) ir manas bērnības draudzenes māte, kura nodzīvoja garu mūžu.attiecīgi-bērinieku bija tik, cik bija. to saku tāpēc, ka, ja cilvēku būtu bijis daudz, konkrēto repliku droši vien nebūtu dzirdējusi.
te, Līvānos, darbojas apbedīšanas birojs, kurš ir gatavs noorganizēt visu, maksā tikai. arī izvadītāju. ja vajag mācītāju-būs.ja nevajag-nē. šoreiz mācītāja nebija, bet izvadīja sieviete, kura strādā mūzikas skolā, spēlē sintezatoru, dzied un raksta. raksta patiešām skaistus tekstus. to es saku kā cilvēks, kas ir lasījis skaistus tekstus.
un arī šoreiz izvadītāja runāja patiešām skaisti, bez stulbiem sentimentiem, nodrillētām frāzēm un apžļembātiem dzejoļiem.un viena babce, kura stāvēja netālu no manis, saka: tā Rita runāja 20 min. un neko nevarēja saprast, labāk mācītāju būtu pasaukuši.
nu un tad manī ieslēdzās... es pagriezos un teicu: MANUPRĀT, viss bija pat ļoti saprotams...
un, ja šamā būtu vēl ko teikusi, pajautātu, vai viņa nākusi klačoties/aprunāt vai pavadīt mirušo.
vot.
Visvarenais apžēlojās-kad bijām kapličā, lija, pie kapa-nē.un ir silti.
vot otro reizi.