Labrīt. Lai Gaiša un silta otrā Advente.
Plikpauris atkal burkšķ... par dārza kopšanu runāt nevar... par iepirkšanos nevar... Tavuprāt sievietei ar vienu mēteli vajadzētu 10 gadus staigāt? Un..es taču par savu nopelnīto pērku... kādas problēmas?
Serenādes man arī garšo, kaut nav vairs tik labas, kā agrāk. Kaut kad 80tajos man bija tā izdevība vienu vasaru Laimā pastrādāt. Ja iesākumā es ēdu visu, kas pa rokai pagadījās, tad pēc tam jau sākās izvirtības, ar tādām končām, ko veikalos protams nopirkt nevarēja, viss gāja prom uz plašo padsavienību. Bija atsevišķs cehs, kur varēja nočiept pa saujai svaigi grauzdētu riekstu, vai mandeļu, bija cehs, kur ražoja konfektes ar alkohola pildījumu, Prozit un tamlīdzīgas... tur pieeja bija ar speccaurlaidēm, jo konjaks, liķieri stāvēja turpat cehā, milzīgās mucās. Tantes, kas tur strādāja, citreiz ģērbtuvē pie skapīšiem ’’komā’’ vārtījās... Dīvaini, ka priekšniecībai par to nekas nebija sakāms, dzeršana tajā laikā bija norma.
Izejot no fabrikas, bija jāiet caur telpu, kur visus pamatīgi pārbaudīja, bet tāpat gandrīz visi pamanījās kaut ko iznest..., arī man bija savas metodes. Interesanti to tagad atcerēties.