..par labo... tak, teicu, ka viņu vēroju)
Sen, kad Ķesterim vēl bija matu kodaļa, biju Ziemassvētku pasākuma, kur arī viņš lasīja dzeju. Ir jau tā, ka Poruki un Skalbes bieži vien uz miegu velk...
Vēl tās dzejas rindas tiek nodrelētas, rakstot kartiņās, skaitot zem))) eglītes), mācot bērnam-pats mācies līdz (... utt...
Viņš toreiz lasīja visiem zināmo-Balts sniedziņš krīt ... tramtaramtammm... .
Viņš toreiz uzbūra tāāādu ziemas ainu... un tā balsss, tā balsss (Versij-
) radīja īpašu nokaņu. Toreiz man atvērās, ka tas ir vienkārši brīnišķīgs dzejolis, bet par to tikai paldies Ķesterim. Meitenes, tas bij sen... bet vēl tagad atceros to sajūtu, īpaši ziemā, kad snieg sniegs...
(turpinājums sekos, bet citreiz... varbūt)