Mums jautri mūsu jaunajā TOP, ā gāja.Vispirms jau ļoti maz auto stāvvietu, bet, nu labi, noliekam mašiņu krietnu gabalu tālāk un soļojam.Jāapseko ir.Ieejam, staigājam, paņemu savu kukurūzas maizi, nodomāju pie sevis, ka viss tāds drusku apsvilis, bet kaut kas, ja reiz tur, tad jānopērk ir.Tiekam līdz rindā stāvēšanai.Sākam stāvēt, rinda gara.Priekšā stāv, daudzmaz ievērojot distanci, pāris.Vīriecc kāsē, bet roka priekšā.Aiz mums trijotne-tēvs, māte, dēls9tāds samērā prāvs, apaļīgs jaunulis ap gadiem 10, 11).Dēlam uz pieres rakstīts-esmu slims, man ir slikti.Šņaukājas, visu laiku salvetes ta pie deguna, ta pie mutes, un klepo(māte burkšķ, lai liek degunu mierā, man gribējās teikt, ka būtu likusi to bērnu mierā un atstājusi mājās vai mašīnā), acis sarkanas, seja sarkana, deguns stipri sarkans.Mierinu sevi ar domu, ka koroneļi ir neganti.bet tukli, tālab smagi un turpat, ja reiz šitiem tēliem ir, tad ripo gar viņiem uz leju, līdz mums netiekot.Bet tad, aiz mums esošie puika un viņa vecāki, sāk rindu īsināt, ne kustot vienmērīgā distanecē reizē ar rindu uz priekšu, bet vienkārši bīdoties mums tuvāk.Savkārt priekšā esošajam kaučkas piezvana, tas ņem telefonu un runājot roka vairs mutei priekšā nav-reizē runā, reizē klepo.Mēs saskatamies, sākam špurkt zem deguna, situācija draudīgi smieklīga, jo mazais sarkanacis jau sāk ar elkoni bakstīt v’īram sānā
NU, un tad ieraudzījām, ka tas ko mēs uzskatījām par garu rindu ir tikai rindas sākums, jo uz visu lielo bodi tikai divas kases strādā.Lai mums piedod darbinieki, bet atstājām savu grozu vienā viņu krāmējamajā un sīkā cūku riksīti, šāvām no bodes ārā