. Par ziemeļu kamanu suņiem tiek uzskatītas vairākas šķirnes: Aļaskas malamuti, Aļaskas un Sibīrijas haskiji, eirodogi, Grenlandes suņi un samojedi
haskiji un malamuti ir ļoti bieži viesi dzīvnieku patversmēs, kā arī regulāri redzami sludinājumi, ka šie suņi pazuduši. Kāpēc tā? Jo cilvēki ar tiem ne vienmēr tiek galā un šo šķirņu suņu iegādei nepievēršas gana atbildīgi. Paņemot suni, ir jāapzinās tā izcelsme un vajadzības. Šiem suņiem vajag skriet – un daudz! Tiem vajag darbu un disciplīnu. Tie nebūs istabas suņi, kam gana ar bumbiņu dzīvoklī un divu stundu pastaigu, to asinīm ir jāriņķo, tiem vajag mērķi. Nepietiekami patērējot enerģiju, to uzvedība var kļūt destruktīva – tie raks, plēsīs, bēgs. Daudz tiek runāts par šo suņu apmācīšanu. Apmācīt var visus, bet šiem suņiem vajadzīgs atbildīgs, nosvērts, stingrs un disciplinēts saimnieks, kas gatavs strādāt un rēķinās ar suņa spītību un temperamentu. Šīm suņu šķirnēm nav raksturīga klasiska riešana, tie “runājas”, līdz ar to sarga funkcijas var būt ierobežotas, bet sava bara aizstāvēšanas instinkts gan tiem piemīt. Tāpat jāparūpējas par kārtīgu nožogojumu, jo sēta nebūs šķērslis – ja tai var parakties apakšā vai pārlēkt pāri, suns to arī darīs. Jebkurš suns ir atbildība. Suns, kura ģenētikā ir iekodētas konkrētas funkcijas, – vēl lielāka, jo saimniekam jābūt drošam, ka spēs sniegt suņa vajadzībām atbilstošu dzīves kvalitāti.
Frīna, cik suņu tev ir bijis? Tieši tev, ne omei, ne bērnībā, bet tieši tagad, apzinīgā vecumā?