jebkura baisma kādreiz beidzas, arī mēris, un dzīve turpinās.bez šaubām. un es nerunāju par cilvēkiem, kuri, protams, dzīvo un notiekošo uztver mentāli adekvāti, bet mēdz būt izņēmumi, īpaši tas notiek gadījumos, kad ir informatīva paŗslodze, un tieši tas šobrīd notiek, ne visiem nervu sistēma ir tiiik stabila, man nav, tāpēc ir infolauki, no kuriem distancējos, savukārt, lasot ziņas, tendence "dzīres mēra laikā" ir ju’tama, konstatējot aizliegumu pārkāpumus par kuriem te daudz un plaši runāts.
par skolu. jā, 100% piekrītu, ka atbil;dības nasta viņu pleciem uzkrauta lielāka, bet tie tač` ir viņu bērni un viņu atbildība.es, skolotāja būdama, esmu tikai tāds starpposms.un šī dzīves(situācijas)skola viņiem māca, ka nevar visu atbildību par bērna izglītību uzkraut skolai.es, piemēram, mācu latv.val., nu nevar 40 min. bērns apgūt skaidru, skaistu, literāru, gramatiski pareizu valodu, es 40 min.skaidroju, analiēju, runāju, uzklausu.vienārdā-mācu.viss pārējais(ārpus 40 min )ir bērna un vecāka atbildība.jā, šāda apmācību pieredze izglītības praksē ir pirmo reizi, jā, grūtības ir .un arī buš.un es nesūkstos, ka mans darba grafiks ir pilnīgi mainījies, jo, piemēram, tik tikko laboju svaigi iesūtītu darbu e-klasē.un tas nu saucas-nenormēta darbadiena.tā kaut kā
piekusu, kā teiktu piektdienis(atvainojos, ja te ir gram.kļūdas, tekstam nesekoju, vnk skatos uz klaviatūru, varbūt nospiežas blakus taustiņš)
0
0