..jo???... jaapiever actinjas,lai dziivo savu dziivi... pareizi ieprieksh mineeji... buus nepiecieshams Tavs padoms,..redzeesi-buus klaat kaa likts...

nekad jau neko nevar zināt - pareizi vai nepareizi, bet dzīvo uz priekšu.. mēdz būt arī citādāk.. olita, gan jau būs labi.

Meitenes
Neaizmirsīsim, ka bērni ir mūsu viesi...
Uztveriet tos tā

Olita te runā pusteikumiem, neko saprast nevar.

Man sanāk, ka bērns jāatbalsta, arī tad, kad gribas gāzt un pateikt, ka dara ko superstulbu. Jāatbalsta un jāmēģina saprast, tad viņš visu laiku jutīsies pie tevis drošībā, saprasts un mīlēts.

olita112har, ko tu tur kompļizatorēji... tas fašistu valodā nozīmē "ļoti sarežģīti!"!
bērnam pamazām jānāk apskaidrībai, ka arī senči ne visu zina, neatejot no kases. un nedrīkst bērna uzticību pazaudēt. nedrīkst gvelzt tādas aplamības kā "tu jau esi liels un tādēļ tev jāsaprot, ka tu vēl esi mazs" un operēt ar "paskaties, kā citi bērni dara, ne-1 SHIT’ā nedara!" un "tev nav jāskatās uz citiem un jātaisa pakaļ, tev pašam galva uz pleciem!". tas beidzas ar "tu tikai visu ko sliktu noskaties un neko labu nenoskaties" un ētiskas un estētiskas dabas grūti atbildamiem un neatbildamiem jautājumiem tipa "kas ir "labs" un kas ir "slikts"?".

Tik-tak, ir starpība vai bērns ir mazs, vai jau pieaudzis. Es no savas pieredzes saku, ka maisīties iekšā nevajag viņu dzīvē, sevišķi mīlas lietās. Mani bērni zina, ka ar mani var runāt par visu, kas viņiem uz sirds, bet tikai tad, ja paši nāk pie manis un runā, es pirmā nekad nelienu ar saviem gudrajiem padomiem, jo tā ir viņu dzīve un pašiem vien tā jādzīvo.

nekad mēs nevaram zināt.. man ir ļoti silti, kad meita, nu jau pieaugusi un pati savā dzīvē, atgādina, ka pat tad, kad pati lielas muļķības un kreņķus man sastrādāja, vienmēr ir jutusies mīlēta un neatstumta. ka viņa gribot būt tāda pati mamma, kā es esmu viņai bijusi. es gan sašķiebju greizu smīnu, un saku - jā, es tev arī novēlu šitādu te draiskuli, ar kādu man bija jācīnās visus tos gadus.. bet mīļa jau. vienmēr arī bijusi.

tak izrādās, ka tik un tā.. tik un tā. man ir divi bērni, un par otru tik mežonīgi sāp sirds, ka neizteikt.. ar visu to, ka labs bērns. un attiecības mums labas. un tāpat esmu atbalstījusi, kad vajag, un ļāvusi un likusi pašam darīt savu darāmo, kad likās, ka tā labāk. bet..

junona... jā, es jau par to pašu. Lielākā aplamība, ja bērns saņem nosodījumu par kādu savu lēmumu vai viņam tiek diktēts kā darīt būtu pareizi.
Daudz jau situāciju, līdzdzīvošanu, sirdssāpju , bet vienalga, tas viss ir forši.

Haijama... neko skaistāku laikam nevar vēlēties dzirdēt no meitas, kā, ka gribētu būt tāda mamma kā Tu.

Mīļie vecāki..
Cik bieži dienas laikā jūs pieejat savam bērnam?
Cik bieži atceraties, ka jums vispār ir bērns?
Atraujaties no sava datora taustiņiem un..veltiet savu laiku kopā ar viņu!!

man satraukumi vieniigi tad ,kad puika pa pasauli braukaa..un braukaa visu laiku..
par miilam,attiecibam u.t.t tur ne es jaucos ,ne vinjs informee..

dens tautas omem berni ir pieaugusi
tad kad vinji auga paldies Dievam kompju nebija..
personigi es savam veltiiju TIK DAUDZ laika..es tak visu laiku biju majas..

neparastā -

tik-tak... visu atbalstu-tevi arī dzen

... vispār..sūdi vagā...

Bērni pastiprinātu vecāku mīlestību un uzmanību sajūt kā ierobežošanu jau tajā vecumā, kad rodas interese par pretējo dzimumu...

dens... tagad bērni pienāk, kad viņiem esmu vajadzīga, vai ari piezvana un uzaicina kopā doties mājās vai vēl kaut kur. Vai pēc sajūtām, kad jūtu, ka viņiem kaut kas nav īsti labi ap dūšu. Nav vairs maziņi, uz nerviem krist ar savu klātbūtni un džinkstēšanu netaisos.

Man ir, pareizāk bija ļoooooti sarežģīts bērns(meita), tik sarežģīts, ka aiz dusmām spēja mājai logus izsist, tik sarežģīts, ka esmu ar viņu kāvusies fiziski uz dzīvību un nāvi kad viņai bija 17,18... utt... tas nav izstāstāms un arī nevajag... un tad viņai piedzima dēliņš... es biju šausmās.. bet viss ir labi, labāk kā varēju iedomāties... tagad otram dēliņam jau 2 gadi..

ui, pienen, man ar meita bij ,,sāpju bērns,,- a tagadiņ gudrāka pat mani...

haijamai>... meitas ir savādākas... a, piuki ir citādāki...

man no savējām arī ir ko pamācīties, arī no šīs