Nokopēju vienu aforismu:
"Vienaldzība ir mūsdienu lielākais netikums, rupjības civilizēta forma. Mežonīgo tautu asiņainajiem varasdarbiem atbilst civilizēto nāciju trulā vienaldzība, un ir grūti pateikt, kas vairāk cilvēku iedzen nāvē - rupjība vai vienaldzība."
Piekrītu. Riebjas mērenie un vienaldzīgie, tādi, kuri paies garām raudošam bērnam, pakritušam cilvēkam utt.

Harald... viņš jau draņķis arī pārvelkās uz manu dārzu un tad atkal atpakaļ un tad pie nākamā simpatjaga kaimiņa... Nu ko man darīt? Visiem tā šaize vienāda. Tā, ka tomēr lai katrs tiek galā un kurmītis nemaz nav tik nesmuks, un gala beigās dikti strādīgs zvēriņš.

Olita... Nu tak norādi virzienu, ko Tu gribi dzirdēt.

Nu... ja man kamiņam pie mājas nozagts auto. Tad kā? Ja es ar viņu kopā par to pašausminos, parunājos, pie sevis mājās to apspriežu, bet citādi nekādi nepalīdzu, nemaz nevaru palīdzēt... Tā ir Vienaldzība vai nav?

adele... Tu aizķeries pie visiem raudošiem bērniem?

Dažkārt tā "nevienaldzība" smagi robežojas ar līšanu ne savās darīšanās.
Par visiem 100 piekrītu Ubei. Un Tik-tak labs teikums par "pašausminos, parunājos, pie sevis mājās to apspriežu". I kam no tā labāk? I nafig vajag?

tik-tak , jā, tā ir. Ne raudošam, pazudušam bērnam, ne raudošai omītei nekad neesmu pagājusi garām, lai nepavaicātu, kas noticis un kā var palīdzēt. Tāpat arī nokritušam cilvēkam. Un nekāda tā līšana citu darīšanās nav, versija, tā paiešana garām ir vienkārši bīstama! Ja tev, versija, kāds paies garām, kad būs vajadzīga palīdzība, diez vai domāsi par līšanu citu darīšanās.

Zini, Adel, esmu bijusi ilgus gadus ar Tavai attieksmei līdzīgu. Bet dzīve izmāca. Tagad vairāk izvērtēju. Ja reāli varu palīdzēt, ja tas tiešām ir vajadzīgs, ok. Bet šūmēties par visu un par katru... nu nē.

Bez tam... Tavs arguments par paiešanu garām man... nu tas neiztur nekādu kritiku :) JO. Ir pietiekami to, kuriem nepaeju es, un kuri nepaies man. Un tas, ka ļoti nevienaldzīga visur un vienmēr būsi Tu, tas nav nekāds garants, nekāda indulgence, ka nepaies Tev... Diemžēl.

Un nemaz jau tik daudz tie pazudušie bērni tā nemētājas apkārt. Savus bērnus vajag pieskatīt.

tik-tak... norādu virzienu-trīs soļi pa labi... un, tad trīs -pa kreisi... bet ,vispār ,man vienalga-ej, kur gribi...

... versijai pilnīga taisnība-katrs gadījums ir jāizvērtē, nu neba pēc scenārija-,,... stundu stāvu domādama,, , bet ,nu čujs nostrādā-kad, kur, kam-palīdzība patiešām vajadzīga...

Tur jau tā lieta, ka skaļi saukļi te nelīdz. Gan jau tuvākajam palīdzēšu. Bet nošautajiem Tadžikistānā, slīkstošajiem Indijā, badā mirstošajiem Āfrikā... tik varu pateikt - man žēl. Bet no tā viņiem labāk nepaliek.

tik-taks man pareizi bikstīja, lai virzienu norādot, ... es, nemaz tā īsti nemāku pateikt-... vairāk biju domājusi par vienaldzību kā dvēseles stāvokli, bet varbūt to sauc savādāk...

Skatījos no mašīnas loga, stāvot pie sarkanās, kā kaudze cilvēku skatās, kā onkulītis pūlās tantiņu invalīdu ratiņos pāri apmalei uz trotuāra uzstumt. Beigās aizstūma pa citu ceļu.

Uzminiet, par kuru Latvijas pilsētu iet runa?

ja dvēseles stāvoklis. .tad tas ir bīstams tam dvēseles nēsātājam pašam. Drūmi, ja pazudis dzinulis dzīvei un skumji

..varbūt, ka ne dzīvei, bet uz kaut kādām konkrētām lietām...

Tā jau depresija.

... depresija, laikam ir tad, kad viss-poooo... , bet ja ir kaut kas konkrēts- dzīļi vienaldzīgs-tad tā tak nav depresija...

Tas tak normāli. Uz kaut ko mums visiem ir - po... , un uz kaut ko esam dikti jūtīgi. Dusmīgi kļūstam ja uz mums svarīgu lietu kādam ir po... !

... man atmiņā tāds tests kursos, kur īsā laikā bij jasagrupē lietas-kas tev dzīvē ir + un, kas - ... un, pēc tam psihologs(atvaino hari, bet nesanāk kā tev ) rezumē teica... redz, pirmie trīs mīnusi , esot tās lietas, kas mums dzīvē vissvarīgākie, visnozīmīgākie...

sāpīga te tā Tava diskusija, Olit.

haijam... nu, ne jau diskusuja sāpīga... mani šitas urķē un urķē...

Ole, visu pasauli nesalāpīsi, jāizvēlas prioritātes.