Laikam jau tam folklorizētajam citātam pamatā ir saasināti pašpietiekamo sieviešu divkosības nelaime: viņas visu var, visu zina, gandrīz visu prot vidusmēra vīrieša līmenī. Papildus mūslaiku agresijas normas bez aizturēm viņām ļauj spekulēt ar piederību sieviešu kā vājā dzimuma kategorijai, kam noteikta proporcija labumu PIENĀKAS. Ar tieši tādu amerikānismu izgāzās Vaira VF, kad pretendējot uz Eiroprezidentes posteni, vienubrīd paziņoja, ka sievietēm vajadzīgs noteikts procents amatu -- amatu kvota! -- vienīgi par to, ka dāmām starp kājām nav daikta! Feminizētajā Amerikā/USA tas strādātu, Eiropā veceiropieši iebilda, ka vajadzētu būt profesionalitātei! Un vinnēja, -- kaut gan vinnēja ar veceiropiešu lobēšanu, taču izmantoja tik aplamu argumentu... Tad nu arī tepat, daudz mazākos mērogos, savu svarīgumu pārvērtējušas dāmas arī savu ģimeņu virtuvēs laba vārda pateikšanu vīrietim uzskata par pazemojumu. Un, ja ne skaļi uzskata, tad zemapziņā, pie šās domas pieradinātas, nesajūt nevadāmas sānslīdes sākumu... Vai tā nevarētu būt?