Un pēc tam paši brīnamies, ka bērni sāk melot mums acīs skatoies.    

Nez vai niekojoties bēni melot mācās, drīzāk tas ir loģisks secinājums kā izvairīties no negatīvām sekām ( sods, aizliegums, nopēlums utt)

Melot iemācās ārpus vecāku sabiedrības, jo starp sīkajiem jokojoties samelo kaut ko un beigās dažiem jau aiziet, ka sāk melot arī tā kārtīgi un par nopietnām lietām.

Neviens un nekad neizaugs 100% sterils un pareizs,meli ir daļa no savstarpējās komunikācijas,būtiskākais moments ir nevis sākt cīņu ar sekām,bet jau preventīvā līmenī izskaidrot kas un kā. Tā labā un ļaunā izjūtas skala veidojās cilvēkā pašā,bet cik tad katrā no pusēm var nokļūt ir jāpiestrādā audzināšanas procesā.
Pasaule,kas ir absolūti patiesa ir utopiska ideja,to tak saprot katrs.
PS.Pats svarīgākais ir mācēt nemelot sev...

nu, joki ir joki un meli ir meli - baltie balti un melnie melni. tak jāpatura prātā, ka bērna saprašanā tas mazliet savādāk. ja pieaugušais teica, značit, tā ir. nu, tie, kas paliek bērna prātā (vārdu salikuma ne lbākajā nozīmē!) uz mūžu, tic tehniskas dabas jautājumos elektriķim, medicīniskas dabas jautājumos medmāsai vai poliklīnikas apkopējai un visos pārējos tam, ko stāsta pa idijōtu lukturi un raksta avīzēs.    

vecākiem nemelot bērniem ir diezgan augsta pilotāža. to, kā to izdarīt, nemāca ne pamatskolā, ne vidusskolā, ne arī katrā augstskolā. tomēr nemelot ir lētāk.
savukārt pašiem bērniem vienā attīstības stadijā "melošana" ir gluži kā sports, kā spēle. un acīs sēž velniņš ar vienu vienīgu jautājumu: atklās vai ne... un tad ir diezgan oagrūti izvērtēt, vai tie ir meli vai fantāziju pasaule. ja gludi izdodas šai stadijai cauri iziet, tad parasti turpmāk nemelo. vismaz savējiem.

Vecākiem nemaz nevajag zināt visu patiesību! Mazāk zināsim, labāk gulēsim.   Mana mamma arī nezin daudz ko no manām bērnības/jaunības gaitām. Bet daudz kas tika noklusēts vai bišķi samelots, lai viņa lieki nesatrauktos.    

Reiz tā smuki pļāpājot pie kafijas tases ar lielām meitām, viņas atcerējās savus tīņa gadus. Oi, oi... labi ka toreiz es visu to nezināju, ko tagad uzzināju...    

PS.Pats svarīgākais ir mācēt nemelot sev... <-- sveeti vaardi!!!!

ir nācies melot ne pa jokam... skolas laikā,arī vēlāk... bet kaut kā noticēja un neatklāja... tagad gribētos lūgt piedošanu,bet vairs nav kam...
ir man arī tā,ka skolēni samelo vai pašas bērni... tad jūtu,pierādīt nevar ... tad man jautā,kā es zinot,es atbildu,ka biju pati spečuks..
v ēl gadās,ka saku taisnību,bet nenotic... bet,kad tā piemelo,aiziet tā lieta..
ir jau arī tā,ka bērni fantazē...
vecākiem tiešām labāk nezināt visu patiesību   

nu, a padumjajā laikā, par provi, Tev mazbērns atnāk mājās un vairs neatzīst Tevi par vecfāteru - esot Ļeņina mazbērns! vai bērnam skolā māca, kāds varonis aizmirsu kā sauca, par ko Eizenšteins gribēja filmu taisīt - "Tērces pļaviņa"?, nu, kurš nostučīja fāteru.       

Morozovs?

YES! Pavļiks!          
un matemātikā ne. bet vēsturē, ekonomikā, sabiedrības mācībā, literatūrā un ne tikai daudz aplamību padumjajā laikā skolā mācīja. fizikā, ka Popovs radio izgudroja. pasaki ārzemniekam - jā, zinām, tas ar sunīti, rūtainās biksēs, ak rādiō izgudrojis, a mēs domājām, ka Markoni!    

... nemelot sev ir šausmīgi grūti...    

Es nemeloju ,bet noklusēju ,arī jaunībā dažas lietas vecākiem undomāju ,ka tā bija un ir pareizi. Tāpat ,izrādās ,ir darījuši mani bērni. Tas par personīgo dzīvi ,bet ,runājot par vispārējo informāciju , patiesība vienalga kad ,bet reiz nāk gaismā.