skarbi...    , vakarā neko citu nepateikšu.

Bij reiz tāds dakteris Pirogovs, kas Krimas kara laikā izcēlās ar to, ka palīdzēja nevis tiem kas visvairāk kliedz, bet tiem, kas vairs pakliegt nevar   

kādas šaušalīgas atmiņas uzjundīji...    
ir tiešām dažreiz tā, ka tik ļoti sāp, ka kliegt vairs nav iespējams...
nedod Dievs neko tādu piedzīvot..

... cik kuram tas sāpju slieksnis augsts...
... un savas sāpes izturēt vieglāk , nekā redzēt kā citam sāp...
... un izkliegtas sāpes esot mazākas, kā izklusētās sāpes... bet vai tā ir visiem ???

Nu īsti nezinu.Man jāpiekrīt pirmajai daļai.Bet otrā daļa,ja par sevi-tad pakliedzu,tā tomēr paliek vieglāk.Katram esot savs sāpju slieksnis.Sapnī biežāk iznāk,ka nevaru pakliegt-tad gan liekas-gals klāt...

Tas labi, ja var izkliegt,citādi tās sēž ilgi iekšā kā sāpes. Kamēr neizkliedz.

Nu ,jā.Var jau arī izraudāt,arī histēriski smiekli tās pašas asaras vien esot.

Jā, ne visi, kas smaida ir laimīgi... ne visi, kas raud, ir nelaimes apdraudēti.

y. bet ilgstoši raudāt tikai uz iekšu arī dakteri neiesaka.

Reizēm mēs viens otru vislabāk saprotam, kad klusējam... Varbūt tad kliedz mūsu acis... viss augums... un tas noteikti pārliecina !

aikutraka- ķermeņa valoda ir patiesa, bet ne 100%..
... nevēlos aprakstīt visus sīkumus..taču ja cilvēks, kurš mani ir , veidojot savu publisko "seju’’, noniecinājis.. pazemojis..
neeeeeeee. viss pietiek... tā ir pārāk nopietna tēma..   

Sascha, palīdzi savilkt Tavu teikto kopā ar tēmu... izskatās ka kliedziens neizlaužoties jau tika apslāpēts... vai tā to domāji?

.. savilkšu-... mans attāls radinieks savulaik uzņēma mani un manu brāli savā ģimenē, bet ne but, lai ’saulītē pasildītu"...
man nekādu pārmetumu, nekādu pretenziju nav- tā tikai vēl truka-!! esmu pateicīga par "dzīves skolu"..
taču nekad nebiju domājusi, ka pēdējās savas dzīves stundās man nāksies turēt šo roku, redzēt tās sāpes un saprast, ka ar savu morālo spēku es neko nevaru darīt...
kad uzstājīgi prasīju ārstiem atsāpinošos, atbilde bija- VIŅS’TAČU NEKO NEPRASA..
sāpes acīs viņi neredzēja...    

Ui... izsaku līdzjūtību un zini... ļooti labi Tevi saprotu, jo pirms trīs mēnešiem biju tieši tādā situācijā...

paldies..
..par sapratni..

fiziskas sāpes ir sīkums salīdzinājumā ar ar "dvēseles"...

jā. dvēseles sāpes eju lielā vējā izkliegt pie jūras. tiešām - tā ir labāk. necilvēcīgus ķērcienus, tā, ka otrā dienā parunāt nevar. labāk - izkliegt..

dveseles saapes teic nevajag ieksha raudzeet, tas saeed cilveeku..taas jalaiz valja... veelams neapdziivotaa vieta/ lai citu ausis neciesh/...
bet visuma..taa vinjs ir..
es smejos, taa ka draugiem lielas acis paliek..laikam es no tiem... citiem..raudaat gruuti sanaak...

... tad, kad sāp pa īstam... (vienalga..miesa vai dvēsele)... lielākoties vispār klusējam... līdz asinīm sakostām lūpām... un asiņu raudošām sirdīm...