A man vienālga manas mājas kaimiņmāja vai zirgu stallis . ka tik izgulēt varētu nakti vai dienu . man arī jurtā labi . apnīk viens mežā stūrīties pārvācos uz otru mežā stūrīti!!!!!!! Kādreiz bija laba dziesma mana adrese ir ne iela ne māja bet padomju savienība . NU tas tulkojumā, Nu man kaut kur līdzība sanāk .

Neesmu baisā šmule, bet manu māju sajūtu raksturo mērens, mājīgs bardaks Perfekti iztīrīta māja ir OK, bet pāris putekļu stūros, dažas kaķa spalvas un nedadzerta kafijkrūze ir tas, kas ir mans ...

Un vēl jābūt kāda stūrī stāvoši vīrieša sieriņi, Kāda alus pudele neizdzerta , Un pusizlietne ar netīriem traukiem !!!!!!!!!!!

Aga, memoriālie sieriņi un aluspudele no aizpērnās sezonas

protams un alus var šagada pavasara dzēruma būt !!!!!!!! Un vēl guļoša plauša ar avīzi un desaluķi gultā pie televīzora vārtoties!!!!!!!! un blaujot lai atnes to un un to !!!!!!!

Nūūūū ... tās jau extras ...

..re kaa zurkis sasapnjojies... par guljoshu plaushu gultaa...
ar desaslukji rokaa...

jana, laikam jau puisim iet grūti, neviena "seksaktīviste " negadās pa kājai )

Telpu iespējams izveidot visai ātri -- izdzivošanai.
Man majas vispirms sākas ar maniem cilvēkiem -- mājiniekiem/viņu klātbutni. Pat ne fizisku -- ar apziņu, ka tepat ir. Ja ir cilveki kā maju sajuta, visas pārējās ir klāt piedabujamas.

par dzīvniekiem taisnība, kad iebraucu mežā savā tad meklēju briedīti ar iesauku ---------- jo zinu ka novēro mani . drīz pieradīnāšu ka ēdīs no rokas!!!!!! Un var teikt ka mežs ir pārvērties par mājām !!!!!!!!

.manas mājas ir tur, kur es tā jūtos... mierīgi, brīvi... bez liekiem satraukumiem un ierobežojumiem...
esmu dzīvojusi gan laukos, gan lielpilsētā... gan milzīgā mājā, gan tikai īrētā istabā- bet tur vienmēr bijušas manas mājas uz to brīdi kāmēr esmu tur... un arī tagad manas mājas ir tālu prom no maniem mīļajiem, bet tās es saucu par savām mājām ... šobrīd...

... vietā kur nonākot jūtu spēku pieplūdumu un saikni ar savām saknēm, vieta kur smaidu caur asarām, vieta kur nevajag izlikties... vieta kurā nonākot iestājas miers...

Mājās, kuras kopš 15 gadu vecuma saucu par savām un kur sajutos piederīga, jau kādu laiku, tur ierodoties, sajūtos kā ciemos, jo saradies pārāk daudz iemītnieku un tādēļ zudusi sava privātā telpa man apkārt. Tā man vienmēr ir bijusi nepieciešama. Tādēļ tagad manas mājas ir citur. Te jūtos labi, jo ir neatkarība un brīvības sajūta, kaut miteklis askētisks. Un dīvaini (nezinu – labi tas vai slikti), ka jūtos komfortabli atsevišķi arī no saviem bērniem, par ko briesmīgāku kādreiz neko nevarēju pat iedomāties... Laikam jau kādreiz tāds brīdis pienāk, kad gribās vienatni un dzīvot tikai savu dzīvi...

mājas tur kur pierodi, kur esi gaidīts!ja dzīve mētā pa pasauli, tad tāpat vēlk kur esi apradis!biju, kur dzimis, mani tur nevelk!

Māju sajūtas nav.Ja nu vienīgi netā.
Kad tikšu(iespējams)vecoļaužu pansionātā, tad jau redzēs.

satan- esmu arī tādu domu apsvērusi- negribu nevienam " uz kakla" dzīvot- jāsāk krāt naudiņa pansionatam... tur vismaz savejie- tikpat veci, padumji un slimi- laba kompanija...

... man vecumdienās būs maza, maza guļbaļķu mājiņa laukos , čubināšos pa dārziņu, adīšu zeļes, gaidīšu ciemos mazbērnus(gan ja ka būs) , noteikti būs kamīns, dēļu grīdas, kuras pēc mazgāšanas smaržos pēc mitra koka un daudz puķu podu

Arī es negribu nevienam "uz kakla". Un tā, kā nekad negribētu dzīvot kaut kur viena - droši arī pansionāts. Ja varēšu samaksāt. Ja ne, mežā zem eglītes
Un tas, ka tur būs dažādi cilvēki - arī skaidrs. Tak tomēr apmēram vienas paaudzes un būs par ko parunāties

cik daudz gribētāju uz pansionātu... redzu jau vīziju... visi strīpiņā, ar datoriem(pēc iespējām), un sēž tautā...

Nekad gan nav gribējies tādu mudžekli. Ne jaunībā, ne tagad, kur nu vēl, kad veciņa būšu. Man ir mājas. Un te es arī mitināšos