Stāsts iz dzīves.
Minos es no rīta. Uz ielas braucamās daļas daudz auto, tāpēc pa ietvi. Esmu viena... bet, viņā gala parādās tantuks. Iet tieši pa celiņa vidu. Ņemot vērā, ka gājēji ir neprognozējami un grūti izprotami, minos lēnām, pieturēdamās pie ceļa labās puses, tādējādi parādīdama pretīmnākošajai sievietei, ka turēšos pie labas malas un viņa var droši turpināt savu kustību tuvāk pretējai pusei.
Bet, jo tuvāk nāk, jo vairāk uz manu pusi. Lai neradītu haosu, es nemetos uz pretejo pusi(lai nešķērsotu deguna galā viņai ceļu), bet piespiežos tuvāk žogam, braucot pa zāli.
Neskatoties uz to, tantuks man nāk tieši virsū un sāk kliegt -
Es tev speciāli nedevu ceļu! Nav ko te braukt! Brauc pa ielu! Nākamreiz es tev vispār belzīšu ar somu!!!
Es gan arī atbildēju paskaļi, jo vēlējos lai viņa sadzird mani. Jautaju vai mēs esam pazīstamas, ka tā uzreiz -TU.
Liekas, ka viņa mani nedzirdēja, jo kliedza skaļi un, pie tam, ausīs bija iebāzti kaut kādi sūdi (liekas, ka austiņas)
Rezume - nespēju noformulēt, kas tas tieši ir.
Varbūt tas ir kaifs provokatoram. Varbūt tā ir dzīves nepieciešamība - izkliegt savas negācijas āra.
Tikai man gan tas nebija kaifs. Bet, uzskatu to vnk par kārtējo pieredzi