diemžēl nokavēju laicīgi (pirms ± gada) ziņot, ka dzīvoju līdzīgās sajūtās, kā Svilpaste nemirstīgajā Tūves Jansones grāmatā "neredzamais bērns", tikai es no katastrōfas nebaidos - drīzāk gaidu kā katarsi / atbrīvošanu.
ar "diemžēl nokavēju" domāju, ka palaidu garām iespēju "прославится" kā gaišreģim. kaut laikam jau ne, jo sen esmu pasācis, kad sanāk kādi sūdi teikt ne "nu! ko es teicu! neieklausījāties, neticējāt! strebiet tagad!" vai "re kā ir, ja neuzklausa gudrākus cilvēkus ar labu čuteni!", bet "es jau zināju, ka tā būs, tikai es neko neteicu!" ["... jo zināju no pieredzes, ka neklausīsieties un ka, pat, ja uzklausīsiet, tad vēlāk šā kā tā neatcerēsieties, ko tad teicu un ko ieteicu!"].
es gan vairāk jūtu gaisā sociālu pārmaiņu un vērtību sistēmu izmaiņu tuvošanos (kuru cēloņi, saprotama lieta, arī planētu parādes, pilnmēneši, Saules aktivitāte, klimaktēriskie apstākļi - karroče, viss, kas ietekmē 1-kāršo darbaļaužu psihi!).
0
0