Nu, te kāds stāstiņš vietā. Kolēģis pirka mašīnu, saimnieks tik slavē un met krustus. Kolēģis nodomājis, nu, ticīgs tak nemelotu. Tagad pagājis kāds laiks, un viņš ir sapratis, tas ticīgais, kā samelo, tā pārmet krustu, kā samelo, tā pārmet krustu...
Esmu saskāries, ka, sevišķi, ja ticību pieņem pusmūžā, cilvēki to vienkārši izmanto savas sirdsapziņas izskrāpēšanai. Atļaujas darīt tādas draņķības, kādas nekad nav varējuši atļauties. Vienkārša morāle- jūtu ,ka Dievs mani mīl... jūtu, ka Dievs man piedod... A mēs, "neticīgie", mokāmies ar savu sirdsapziņu.
0
0