It kā jau būtu ļoti labi, ja, sēžot mājās, bērns iemācās varbūt kaut ko vairāk saskatīt, saklausīt, sajust. Bet kā viņam nabagam pēc tam ies pa to dzīvīti? Daudz smagāk arī nāksies aplauzties, kamēr sapratīs, ka mūsdienās lielai daļai ir stipri pie kājas, ko es jūtu, redzu, domāju. Pie mums taču ir tā - kurš skaļāk prot sevi slavināt un cildināt, tas skaitās lielāks speciālists un daudz vairāk dara nekā visi pārējie!
Tā kā - jo ātrāk bērns iemācīsies par sevi pastāvēt, jo labāk! Un tas pats arī attiecībās - kā citi zinās, ko un kā jūties, ja pats par to neteiksi? Diezin vai attiecību uzturēšanā pati labākā ir partizānu klusēšanas taktika!