Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.

autors nezināms