patiesibā Remarks dzēra un pamatigi.Esmu izlasijusi vairākas grāmatas - Remarka biogrāfijas

Tas taču izskaidro, lambret, kāpēc viņš dzēra, vai ne? Tik smalkai dvēselei neizdevās sevi pasargāt no laika raupjuma...

ja tic tam, ko par vinu raksta, tad tieši 1 pasaules karš vinu pamatigi garigi iespaidoja

Vēl tagad atceros "Rietumu frontē bez pārmaiņām"- manu pirmo tikšanos ar Remarku zaļā jaunībā - noskaņa vēl joprojām ir dzīva, un nezibrīnī pēckara "zudušās paaudzes" sāpi, ko Remarks izlika darbos...

Šobrīd nav tāda kara, taču cilvēciska ticība rītdienai ir tikpat svarīga kā toreiz... spirāle...

’zudusī paaudze’man loti tuvs Remarks, kautkas vina grāmatās mani tik loti ’paņem"...
’Triumfa arka’ - lielisks darbs

"Vajag mīlēt – tas ir viss. Es mīlu visu: dabu, cilvēkus, kokus, mākoņus, ciešanas, nāvi, vārdu sakot: dzīvību! Es esmu optimists, un mīlestība ir manas dzīves augstākais mērķis. "/E.M.Remarks/

"Mīlestībā neviens nav pieaudzis." /E.M. Remarks/

... mani saista viņa dziļā filosofiskā dzīves izpratne, izteiksmes smalkums...

Salaciete, paldies par Remarka impulsu!

Inkognito
Ir patiesības, kas mūžam nenoveco. Un tieši tā - saista viņa dzīves filosofija un arī veids, kā viņš to pasniedz:)
Viens no mīļākajiem rakstniekiem
Kā jau "klasikai" man tomēr labāk patīk klasika.

Viņa darbi jau nav optimistiski. Es ievēroju, ka viņu citē tad, kad galīgi neiet dzīvē.

Piekrītu, Tik-tak, ka darbi viņam nav no priecīgajiem, un tomēr viņa varoņiem vienmēr svarīgi izdzīvot konkrēto dzīves brīdi pa īstam, saglabāt cilvēcīgumu un ticēt labajam rītdienā.
Varbūt, ka citē, ja neiet, varbūt, ja vienkārši nedragā pa dzīvi, bet apstājas un padomā, no kurienes uz kurieni ejam?

Man sanāk, ka pietiekoši nelabi, ja pietuvina sev vispāratzīta autora domas brīdī, kad vajag ko stipri uzmundrinošāku.
Un, ne vella viņi neizdzīvo pa īstam. Vienmēr kāda nolemtība.

Tik-tak, kas būtu, ja visi cilvēki būtu vienādi un visiem būtu absoluti vienāda gaume.Katram savs. Šeit vietā banālais salīdzinājums - vienam patīk māte, otram meita, trešam kleita.
Un varbūt, ka tai brīdī tam citētājam nav labākais noskaņojums, bet vai tad par to tik plati būtu jāsmaida
Varbūt tā vietā labāk ielikt savu optimistisko citātu, lai savu līdzcilvēku uzmundrinātu... vai vismaz paklusēt, ja nekā laba nav ko pateikt:)
Bet esam tādi, kādi nu esam
Un vispār pie šī mana citāta vajag domāt mazliet plašāk un dziļāk
To nebiju domājusi attiecībā uz sevi un savu situāciju

Ir jau ir tā nolemtība, apcirpti spārni... tak mirkli viņi bauda, vai piekritīsi? Vispār būs jāatrod laiks pārlasīt, sen, sen lasīts, šobrīd būtu cita sajēga...
Man savukārt ir tāds novērojums, ka, lai gan Remarkam ir arī daudz spilgtu pozitīvu apgalvojumu, biežāk citē tieši rezignācijas pilnos... sajūta, ka nelasa autoru, bet tikai viņa domugraudu izlases...

principi ir jāpārkāpj !- Gotlībs teica un ielēja.

Es runāju par brīžiem, kad nav labi un nemaz plati nesmaidīju. Un vēl aizvien pastāvu uz to, ka Remarks ir pesimists.
Vienkāršā, aizraujošā valodā izceltas cilvēku vājības un bailes. Jā, un tā pati nolemtība. Man galīgi nav smaida.
Es pat domāju, ja kāds viņu salāsās riktīgi, tad pieņem, ka viņa aprakstītie dzīvesstāsti un no tiem smeltās atziņas ir skaudri skaisti un tā tam jābūt.

inkognito... es arī tagad laikam baudu mirkli dīvānā ar cepumu rokās, kad Japānā aprok reaktoru.

Viss novalkājas, arī bēdas.

Tik-tak, katram taču sava dzīve - labāk ēst cepumus un justies labi, nevis bezjēgā skumt, kur nekas nav no mums atkarīgs, vai ne?

Jā, es jau ar par to.
Atcerējos savus 22, kad Remarks bija kā aspirīns.

Ak tā... nē, man gan kā aspirīns ne, man savulaik kā obligātā literatūra... nenoliedzami laba literatūra, kas paliek atmiņā sajūtu līmenī...

Kur atšķirība?