man SVĒTKI, tie, ko svinam mājās, ģimenes lokā vienmēr asociējas ar īpašu mājas smaržu- pīrāgi un ābolmaize, kanēļa un krustnagliņu sajaukums, citreiz- nedaudz apvītušu bērza meiju smarža, .. utt...
taču nekad neesmu noliegusi ne Sieviešu dienu, ne Mātes dienu-vecāmamma uz kapiem vienmēr brauca tieši Mātes dienā, tā kā par tādu svinamo dienu zināju jau no bērnības,Ziemassvētku vakarā aizkari tika sevišķi kārtīgi aizvilkti, lai kāds no partijas "biedriem" nepamana... Mārtiņos tika cepetis cepts-par godu tam, ka dārzs nokopts un ieziemots... un tā varētu bez gala stāstīt...
tādas tradīcijas cerēju ieviest arī savā ģimenē, bet manas"otras puses" senči šādas tradīcijas nepiekopa un rezultātā man nācās samierināties tikai ar dažiem, no manis uzskaitītajiem svētkiem, ko spēju uzturēt arī savā ģimenē...
.. bērni paaugās, dzīve iet uz augšu un skatoties jaukās Disneja multfilmas arī manējie sāk interesēties par Halovīniem, Valentīndienu, Pateicības dienu... kopā esam izšuvuši sirsniņas uz spilveniem, graizījuši ķirbjus, karinājuši krāsainas virtenes- un kapēc gan ne? jo tas ir tikai devis pozitīvas noskaņas un atmiņas tagad...
kopš dzīve kļuvusi tik ātra- tiešām nav nozīmes kalendāra datumiem, jo ne vienmēr tieši tajā-"sarkanajā" sanāk būt kopā..
un nekā slikta neredzu nekādos "ievazātajos" svētkos vai svētku dienās... lai to būtu vairāk, jo daudziem pietrūkst izdomas sarīkot svētkus kaut vai pašiem sev- iekšēji.. tad lai nu ir tās dienas vismaz ar kaut kādu nozīmi, lai būtu iemesls nebūt īgnam un visu noliedzošam...
0
0