Sensenos laikos, kad R.Pauls vēl bija jauneklis, un ar savu kompāniju braukāja pa Latvijas Tautas namiem ar koncertiem... man varēja būt gadiņi pieci... Kādā vasarā viņš koncertēja Jaungulbenes apkaimes Gulbīšu Tautas namā. Pāri ceļam bija Gulbīšu vidusskolas internāts, kur mūziķi arī palika pa nakti, lai nākošajā rītā dotos tālāk. No rīta vecmāmiņa, kura turpat blakus dzīvoja, mani aizsūtīja pie Paula ar lielu plūmju bļodu. Šo stāstu es pati maz atceros, bet radi ik pa laikam atgādina... Pauls esot bijis dikti priecīgs un pateicīgs.
Kad biju jau sākusi savu ceļu saistībā ar mūziku, kādu laiku dikti nepatika, ka Pauls savām dziesmām ļauj pielikt da jebkuru tekstu citā valodā... pilnīgi par citu tēmu, nesaistītu ar oriģinālu. Vienmēr ir licies, ka komponists iedvesmojas no dzejas un raksta attiecīgu mūziku... Bet vēl vairāk, -notiek arī otrādi... Lai nu būtu... Ir reizes, kad kaitina ļoti primitīvie meldiņi, paredzami līdz nelabumam...
Tomēr jāatzīst, -R. Pauls, tas ir zināms fenomens. Man pašai patīk viņa instrumentālie skaņdarbi, viņa talantīgā spēle... "Māsa Kerija", ko viņš pats tagad atzīst par labāko...
0
0