aprunājos ar mūsu Micīti - kā viņai labpatiktu tikt uzrunātai. Teica - neesot tik būtiski, "viņa" vai "tā" (kaut pareizāk esot "viņa", jo esot tak dzīva (reizēm pat ļoti dzīva, bet reizēm miegaina)), būtiskāk, lai labi baro un vienmēr svaigs ūdentiņš (pie viena palūdza, lai neslēdzot ārā vannas istabas silto grīdu - tik patīkami sildot vēderiņu).
vēl būtiskāks mums ir mūžīgais eksistenciālais strīds - kurš pie kura? resp. vai mēs dzīvojam pie kaķenītes viņas teritorijā? jebšu viņa pie mums?