Rudens pie Burtnieka... !!!
Kāda sena teika stāsta, ka vecos laikos pa gaisu lidojis Burtnieku ezers un meklējis vietu, kur nolaisties. Tam pa priekšu lidojis putns un saucis: “Bēdziet ļaudis, Burtnieks nāk!” Visi aizbēguši, tikai kādā pilī ar zelta torņiem palikusi viena jaunava. Tur arī ezers nolaidies, nogremdēdams pili ar jaunavu. Vēl tagad saulainā dienā Burtnieku ezerā varot redzēt nogrimušās pils zelta torņus.
Vēsturnieki izpētījuši, ka pirmie iedzīvotāji Burtnieku novadā ieceļoja deviņtūkstoš gadu pirms Kristus. Jau vēlāk Burtnieku ezera apvidus bija lībiešu Metsopoles, igauņu Sakalas un latgaļu Tālavas etniskā robeža, bet no 13. gs. novadu apdzīvoja galvenokārt latgaļi. Livonijas Indriķa hronikā Burtnieku novads saukts par Astijervu (lībiski – igauņu ezers). Zobenbrāļu ordenis latgaļu koka pils vietā Burtnieku ezera dienvidu krastā uzcēla mūra pili. Tā pastāvēja līdz 1560. gadam, kad krievu cars Ivans Bargais sakāva Vācu ordeni (Livonijas atzaru) un pili nopostīja. Taču šī nav mītiskā nogrimusī pils, jo pilsdrupu akmens sienas vēl tagad rotā daļu no iekoptā Muižas parka.
0
0