Apsēstos es lietus peļķē, jēga man caur pirkstiem līst.
Esmu sabojājies pulkstens, ko vairs nevar salabot.
Esmu tā kā izliets ūdens, kurš vairs nebūs sasmeļams.
Sirds kā sadauzītas bungas manus sapņus kopā plēš.
Panikā es bēgu prom, kā sēras kliedzu savas sāpes
nenormālā pasaulē kas ātri brūk un kopā jūk.
Mani sirdij bremzes izjūk, apturiet man gribas vemt,
apturiet man gribas izkāpt.
Reiz man bija tāda kasetīte, šķiet, tie bija valmierieši? Dziesmas pirmo daļu vēl tagad varu nocitēt. Bet kas ir teicis šos vārdus "apturiet pasauli, man gribas izkāpt" - google deva visādus mēslus par šo tēmu, bet, cik atmiņa diktē, tā bija kāda 60-70to gadu dīva, ķipa Monro, Ono vai Lorēna
0
0