piekrītu beatrixyx, bet daļēji. tā tiešām dzīve notiek, un ja ne vēl bēdīgāk un zaņķīgāk. bet ir cits nostādījums, ja es(hipotētiskais), kas to visu sava apkārtēja dzīvē redz teju ikdienas, vai es(hipotētiskais), kas glābjoties no realitātes reiz pa reizei dodos uz teātri, to vēl arī gribu uz skatuves vērot? noteikti nē. tie kas grib dzīves realitati un līdz ar to velkošās problemas skatīt, nu tam ir dokumentālais kino, tam ir ziņu raidījumi un informatīvie laidieni televīzijās... neapgalvoju, ka no skatuves jāskan tingeltangeļiem un viss, protams nē, bet lamu vārdus nevēlos dzirdēt, režīsora domā atsakos ieklausīties, nu tas nav man pieņamami. par aktieriem-žēl.tiešam žel viņu. es gan izsēdēju līdz galam, gribot redzēt to kulminaciju, bet neka jau nebija... tikai apbrīnojami, ka viņi visi tika līdz gala, ta mūsu vidējā un vecāka aktieru izlase...
tieši tādas pat domas un izjūtas bija, vērojot šosestdien pa LTV1 ’’Hanana’’Liepajas teātra izrādi. skarba, smaga, līdz mielēm nejauka.un nekāda aktiermeistarība neattaisno. nez, kā aktieris šadu savu lomu apgūst, iznes un iemieso... gan jau ka ļoti grūti.
0
0