Dacyx, es tev paskaidrošu no savas pieredzes. Man ir 53 gadi un manā dzīvē viss ir bijis, gan skaista mīlestība, kas vainagojās ar greznām kāzām, gan divi bērni, mans prieks un acuraugs, gan izraudāti asaru hektolitri, gan sāpes par mīlestības bojāeju (ne fizisku, mans ex ir sveiks un vesels), gan šķiršanās peripetijas. Kāpēc tagad, kad beidzot esmu brīva, man atkal apkrāmēties ar vīrieti? Man ir draugs, mīļākais vai kā nu viņu varētu dēvēt, mēs nedzīvojam un nekad nedzīvosim kopā. Tāda ir mana izvēle. Mēs kopā apmeklējam pasākumus, mēs guļam kopā, kad mums ir vēlēšanās, un mums nav absolūti nekādu pienākumu vienam pret otru. Savā brīvajā laikā mēs katrs daram, ko vēlamies. Un tiklīdz viens no mums šīs spēles noteikumus pārkāps, būs sveiki, ardievu, uzneredzēšanos. Man nav vajadzīgs cits vīrietis, pašreizējais mani apmierina visās jomās, un arī viņam nav iebildumu pret šādu lietu kārtību. Jā, arī viņš ir šķirtenis tāpat kā es. Tā ir mana dzīve, un man ir pilnīgi pofig, ko kāds cits par to domā