Nuuu..svilpi... es tur redzu cūcību, sist dzīvnieku... tā ka viņu ievieto pēc tam slimnīcā...
Nekā extrēma.
Nezēlīgi, pretīgi...
Kā var sist pieradinātu lācīti!?
Maitas!

bļāviens!!!"... čto vižu to poju"... LZ, Tu vispirms apdomā, cik lielai dūšai jābūt, jeb cik jāizdzer, lai tiktu līdz tam lācim!!!

Tu neesi acīmredzot bijis aizsargājamajās teritorijās(tjipa rezervātos)un tev nav ne mazākās sajēgas, kā uzvedas rezervāta lāči!
Es tādā rezervātā(ASV, nac parkā) esmu bijusi!
Lācīši nāk klāt, kļančī kārumus utt!
Tā ka... idiots var uzskatīt par varoņdarbu piekaut rezervāta dzīvnieku!

ledus- kāda štatā Tu biji US?

Es ar piekrītu Ledusziedam. Lai nu parāda dūšu un iziet cauri purvam, kurš mudž no odzēm, ar basām kājām... Slabo...

Es dzīvoju 3 gadus Čikāgā.
Izbraukāju daudz .
Ja iet runa par rezervātu, kur padraudzējos ar lāčukiem, tad tas bija Great Smoky Mountains kalnos... Nac parks un arī pie viena Čeroky indiāņu rezervātu klāt paķēru, vienā braucienā.
Tur lācīši nāk pie mašīnām... arī pie teltīm... Parka darbinieki brīdina jau iepriekš, ka šos nevajag barot...

Šķiet LZ kalni ir tajā pašā Apalaču kalnu grēdā, kur biju es. Bet katrā štatā, protams, likumi citi. Kur es gāju, tur ne tikai neieteica, barot lāčus, bet bija stingri aizliegts atstāt pārtikas produktus zvēriņiem saožamā (un oža viņiem nu ļoooti laba) vietā, un visi atkritumi no pārtikas produktiem jāizmet speciālos konteineros, kuros lāči netiek klāt. Lāci arī redzēju, bet viņam nebija nekādas vēlēšanās draudzēties, viņš ātri tipināja prom. Un jebkurā gadījumā dzīvnieks paliek dzīvnieks, labāk aci pret aci tādu nesatikt. Tas protams nenozīmē, ka jārīkojas kā tiem krievu ’’tūristiem’’. Vēl jautājums, cik tā ziņa ticama.
Bet svilpim visdrīzāk ir vēlēšanās tautu drusciņ uzkarsēt par tēmu, kāda šeit nav katru vakaru.

Bet tā takš bija preses "pīle", par ko jūs te cepjaties... ?

Jā, tā ir Apalaču kalnu grēda.Rezervāts un Nacionālais parks .
... atradās ja nemaldos, tā bija Ziemeļkarolīnas teritorija..
Vēl es tur apmeklēju Mamutu alu sistēmu... kas esot laikam garākā alu sistēma pasaulē..
tas bija iespaidīgi...
... Lai gan, uzskatu, arī Novij Afonskij alas Abhāzijā arī krāšņuma ziņā neatpaliek... varbūt vēl skaistākas... jo vairāk stalaktīdu un stalagmītu..un izgaismots skaistāk(manuprāt).

... LZ... a tādās alās jāiet ir ar melnām zeķenēm kājās... gāji?

... apsmej, svilpīt?
Es gāju spec mazā grupiņā, pa atsevišķu samaksu, ar lāpām un pusdienu maizītēm līdzi..laikam 3 stundu pārgājiens bija.
Ar sikspārņiem un visām citām extrām.

pāris nedēļas vai mēnesis kalnos ar visu paiku līdz eXtremāli?

kaktuss
kurš tad cepās?
katrs cenšas parādīt pēc iespējas lielāku gudrību un dabas mīlestību
bet svilpis ’’mētā’’ muļķi

... hariit... arī tas ir iets cauri!
Tjanšans, Pamirs, Kaukāzs...
Mēnesis ar mugursomām... spirts blašķēs..un kondensētais piens ar sniegu(kalnu saldējums).
Mani ar kalnu slimību "aplipināja "T.Ķirsis... ja tev šis vārds ko izsaka..

personāli nav tie godi, bet kā neizteiks! mani mamma. daudz jau nesanāca. skat. arī Egonu Zablovski.

Jā... ir tā, kā saki.
par Tedi, Zauls teica, būšot iela... bet laikam vēl nekā...

Nu visiem ekstrēmistiem ir krietna deva egoisma. skumji.
citāts no preses - "Šveicē, kāpjot Alpu kalnu Aržentjēras smailē (Aiguille d’Argentière), gājuši bojā Latvijas alpīnisti".

asak... jebkurš alpīnists ir extrēmists..
Un jebkurš no viņiem rēķinās ar to, ka reiz paliks uz mūžu kalnos..
BET... kad tu esi tur augšā, kad skaties uz mākoņiem zem sevis... uz bezgalīgajām sniegotajām virsotnēm cik tālu vien vari saskatīt... ticiet man, aizmirstas viss grūtais kāpiens... viss risks...
Un Tu vienkārši esi laimīgs!
Tā ir slimība... bieži vien nāvējoša.
Ehh... tas bija skaists laiks..(nostaļģija..)

Manī laikam nav ne kripatas romantikas vai vēl kaut kā..., nesaprotu šos ļaudis un to jēgu viņu riskam. Es saprotu to ka kara laikā apzināti devās briesmās, jo bija mērķis, vai glābēju risku, bet tā aiz neko darīt pakāst savu dzīvi, atstāt māti raudam, bērnus bez tēva un sievu atraitnēs... nu tā ir tāda muļķīga izpratne par varonību..:(

dačuk..par kalniem ir tā..vai nu tu vienreiz aizbrauc, un tas arī ir viss(tu saproti, tas nav tavs)... vai arī saslimsti ar kalnu slimību, un tas uz mūžu.
Es kāpu gadus 10...
Un tās ir mana mūža skaistākās atmiņas..
Kaut visai dīvainas sajūtas pārņēma, ejot teiksim gar klinti, kur smuki rindiņā iekalti visu to vārdi, kas gājuši bojā kāpjot konkrētajā maršrutā..
Jeb sastopoties ar no akmeņiem sakrautām visai nepārprotamām piemiņas vietām...
... jeb (ko redzēju tik vienreiz) nonākot vietā, kur vēl pirms gada bijis kaut kāds tjipa kalnu ciematiņš... bet akmeņu šļūdonis to nonesis... vien daži mājeļu jumtu fragmenti redzami...
... jeb ejot pa kori sasaitē sniegos, viens no sasaites paslīd... un tu nezini, noturēsieties... jeb visi trīs busiet kaut kur aizā... uz mūžu.
... zinu arī kā ir tad, kad sāc nosalt... sēdi sniegā... un jūti paliek tā silti..silti..labi... (bet man neļāva nosalt)..
..zinu, kā ir iekrist kalnu upē... arī no tās mani izķeksēja(tikai ar lauztu ceļgala bļodiņas kaulu)..

... tas nu tā, drusku par tiešām extreem..
Nevis lācim pa purnu sadošanu.