Mūždien vīrieši uztraucās ka viņu pajumte nav pietiekoša.
Man nevajag daudz- tik lai būtu silts.
Mūždien kompleksi par to kāds Tu esi horizontālē.
Man vienalga- esi vienkārši silts, mīļš un maigs,
Mūždien Tu esi kā uzvilkta stīga, kas tūliņ pārtrūks.
Varbūt atslābsti?
Tev liekās ka vajag man smaragdus?
Lūdzu dari manu sirdi dzīvespriecīgu, kā šie zaļie akmeņi atviz saulē!
Tu gribi aplikt safīra sprādzi ap manām potītēm?
Man nevajag tādu godu! Tikai ļauj safīriem atmirdzēt manās acīs, kad tās lūkojās uz Tevi!
Vēlies manu kaklu redzēt pērlēm apbērtu?
Lūdzu liec man raudāt no laimes, ka varu būt Tev blakām!
Vēlies apzeltīt manus matu galus?
Tikai pabužini tos, un jau būs gana...
Vēlies apsudrabot mani?
Tikai glāsti savām siltām, stiprām, maigām rokām, un es mirdzēšu tajā pilnmēness naktī...
Vēlies, būt tāds, no kura es negribētu aiziet?
Tad esi tāds, kuru varētu es mīlēt bez gala, bez malas un mūžīgi, esot uzticīga Tev vienīgajam, pat bez mantas, naudas, ietekmes un varenības, bez ārišķībām, Un man pietiktu Tikai ar Tavu balsi, ķermeņa siltumu, sirdspukstiem, elpu, vārdiem.
Bet esi uzmanīgs- tas ir sarežģītāk, kā dāvāt dārgakmeņus, jo tad Tev pašam vajag būt kā kristālam, kurš atviz visās krāsās saullēktā manas istabas lustrā, jo neviens akmens, zelts vai sudrabs mani nespēs nopirkt, lai tas maksātu vai pusi pasaules.
0
0