Vienu zvaigzni, vienu saules staru, vienu lietus lāsi es, caur zaļām pļavām ejot, izlūgšos debesīm, lai dienai šai smaidīt pretī spētu, lai debesis zilās līgotos un spiegtu aiz tām svešas laimes skurbuma un saldas mīlas sapņainā gurduma.
Tepat aiz loga baltos, kuplos jasmīnos nogaidoši snauž pasaule visa svinīgo saulgriežu gaidās, kad pa zaļiem, lietus pielijušiem, mežiem kailas kājas aizaugušās takas papardes zieda meklējumos mīs, un meiteņu siltie pirksti pļavu ziedu vainagus steidzīgi pīs, un uz savu mīļoto puišu galvām, kautrīgi smaidot, liks.
Pusnaktī no tālumā esošo māju pagalmiem atskanēs suņu balsis spalgās, Jāņa bērnus sagaidot, un no stikla krūzēm glāzēs skaistās, rūpīgi saliets, putos alus brūns, kāda saimnieka lepnās rokas pa riņķi apkārt Jāņu ugunskuram visiem dejotājiem izdalīts, līdz kāds apreibušā balsī uzlīgos, un tad jau arī pārējie pievienosies.
Bet jau pēc mirkļa atkal kāds pāris iebēgs meža glābjošās tumsas aizsegā, kur pazudīs līdz rītausmai, jo kāds kādam jau atkal solīs jaunus mīlas ugunskurus degt.
Kad pāri kalniem un lejām atkal atskanēs jautrās līgotāju balsis, es priekš sevis tikai vienu zvaigzni, vienu saules staru, vienu sudrabotu lietus lāsi, ejot cauri pļavām zaļām, no debesīm izlūgšos, un sevī pati līdz ar citiem skaļā balsī lepni iesaukšos- līgo, līgo!
Lustīgu līgošanu!